Daudzās pasaules valstīs, tostarp Vācijā, Lielbritānijā, Kanādā un Amerikas Savienotajās Valstīs, bērni Ziemassvētku vakarā piekarina zeķes pie kamīna dzegas, lai tās vienā naktī piepildītu ar mazām Ziemassvētku vecīša dāvaniņām. Precīza Ziemassvētku zeķu tradīciju izcelsme nav zināma, taču ir vairākas norādes un teorijas. Ziemassvētkos zeķu karināšanas prakse Amerikas Savienotajās Valstīs aizsākās vismaz 19. gadsimta sākumā, un tās pirmsākumi, iespējams, ir Svētā Nikolaja laikā, mūsu ēras 4. gadsimtā.
Ziemassvētku zeķes ir pieminētas 1823. gada dzejolī “Sv. Nikolaja apmeklējums”, kas sākas ar slaveno vārdu “Twas the night before Christmas”, tāpēc tolaik tās jau bija izplatīta tradīcija Amerikā. Daudzās kultūrās ir līdzīga tradīcija nolikt kurpes pie kamīna vai ārpus durvīm, lai tās piepildītu ar dāvanām Ziemassvētku vakarā vai Svētā Nikolaja dienas priekšvakarā 6. decembrī vai Epifānijas svētkos 6. janvārī. . Ziemassvētku zeķes, iespējams, ir attīstījušās no šīs tradīcijas, jo koka apavi kļuva neparasti. Iespējams, ka parastās zeķes tika izmantotas, pirms specializētās zeķes kļuva par normu.
Saskaņā ar leģendu, Ziemassvētku zeķes godina vēsturiskā svētā Nikolaja, 3. un 4. gadsimta bīskapa mūsdienu Turcijā, kas pazīstams ar savām anonīmajām dāvanām, labdarības dāvanu. Stāsts stāsta par nabadzīgu atraitni ar trim meitām, kurām nebija nekādu izredžu precēties, jo viņas nevarēja atļauties pūru. Svētais Nikolajs atstāja zelta monētas meiteņu zeķēs, kad viņas naktī karājās virs skursteņa, lai izžūtu. Svētais Nikolajs mantoja ievērojamu bagātību no saviem vecākiem, un tiek uzskatīts, ka viņš savas bīskapa karjeras laikā ir devis daudzas anonīmas dāvanas nabadzīgajiem. Vēlāk leģenda viņu pārveidoja par dāvanu dāvinātāju Ziemassvētku vecīti, un Ziemassvētku zeķes var būt cieņa pret īstā svētā Nikolaja dāvanu pasniegšanu.