Atbilde uz šo jautājumu ir atkarīga no tā, ko mēs uzskatām par īstu kiborgu. Termina standarta definīcija ir tikai cilvēks, kas ir integrēts ar mašīnu daļām. Pēc dažām intuitīvām definīcijām pat cilvēks, kurš valkā brilles vai brauc ar automašīnu, tiktu uzskatīts par kiborgu, lai gan parasti tas attiecas uz ciešāku integrāciju nekā šī. Pat pēc stingrākas definīcijas ikviens, kam ir implants ar kustīgām daļām, piemēram, tie, kuriem ir elektrokardiostimulatori, kohleārie implanti vai sirds sūkņi, ir īsti kiborgi.
Tātad, pēc daudzām definīcijām, kiborgu izstrāde jau ir paveikta. Tomēr, dzirdot vārdu “kiborgs”, mēs bieži domājam par zinātniskās fantastikas kiborgiem, kuriem ir lielāka sinerģija ar mehāniskām sastāvdaļām nekā cilvēkam ar elektrokardiostimulatoru. Zinātniskās fantastikas kiborgiem var būt uzlaboti kauli un muskuļi, lai tie varētu skriet ātrāk un būt izturīgāki, vai mākslīgās acis vai citi maņu orgāni, lai uzlabotu uztveri. Kiborgu attīstība un to radītās sekas ir zinātniskās fantastikas pamatelements.
Zinātniski izdomātu kiborgu attīstība vēl nav īsti sasniegta, lai gan rodas jautājums, vai mēs kādreiz teiksim: “tagad īstie kiborgi eksistē?” Tehnoloģijai pakāpeniski attīstoties, katrs jauns solis — ja vien tas nav milzīgs sasniegums — var šķist samērā ikdienišķs. Bet, spriežot pēc zinātniskās fantastikas 2008. gadā un agrāk, šķiet, ka tie ir iespaidīgi kiborgi, jo cilvēkiem ar mākslīgām acīm, ausīm, muskuļiem, kauliem, orgāniem un/vai progresējošu nervu protezēšanu var tikt izstrādāta kaut kad no 2030. līdz 2040. gadam, varbūt pat. agrāk.
Pētījumi, kas veicina kiborgu attīstību, ir veikti jau gadu desmitiem. Mums ir printeri, kas var drukāt sintētiskos kaulus, lai gan tiem trūkst porainās struktūras, kas atrodama īstos kaulos. Mums pat ir printeri, kas var drukāt audus pa šūnām, taču tie darbojas salīdzinoši lēni. Pētnieki strauji virzās uz izcilām sintētiskām acīm, kas jau ir pietiekami attīstītas, lai ļautu iepriekš neredzīgam cilvēkam uzmanīgi braukt ar automašīnu pētniecības institūta stāvvietā. Tiek izstrādāti arī mākslīgie deguni, un ir panākts zināms progress.
Kiborgu izstrāde ir pakāpenisks process, kas prasīs gadu desmitus, taču miljardiem dolāru pētniecības fondos jau ir novirzīti pamattehnoloģijām. Tirgus pieprasījums pēc nomaināmām virsbūves daļām ir miljardos dolāru, un šīs tehnoloģijas humanitārā vērtība ir praktiski neaprēķināma. Vēl futūristiskāk ir tas, ka daži kiborgu tehnoloģiju lietotāji var nesamierināties ar vienkāršu terapiju un tā vietā izmanto šo tehnoloģiju, lai kaut kādā veidā uzlabotu sevi. Tas paver milzīgu ētisku jautājumu loku, par kuriem mēs šodien tikai sākam nopietni apspriest.