Kodolieroči, iespējams, ir vispostošākie ieroči, kādu pasaule jebkad ir redzējusi. Tie ir pietiekami spēcīgi, lai sniegtu jebkurai pusei izšķirošas priekšrocības, ja tos izmanto pietiekamā daudzumā un ar pietiekami daudzveidīgām piegādes metodēm. Šī iemesla dēļ kodolvalstis — ASV, Krievija, Ķīna, Francija, Apvienotā Karaliste, Indija, Pakistāna un Izraēla — nevēlas no tām atteikties. Ja izceltos kodolkarš, kādas piegādes metodes tiktu izmantotas? Drausmīgs jautājums, taču to ir vērts apsvērt ģeopolitisko seku dēļ.
Ir pieejamas četras galvenās kodolieroču piegādes iespējas, katrai no kurām ir savas priekšrocības un trūkumi. Visredzamākais ir uzstādīts uz raķetes. Visām kodolvalstīm ir vismaz vidēja darbības rādiusa ballistiskās raķetes (darbības rādiuss no 3,300 līdz 5,500 km), un lielākajai daļai no tām ir starpkontinentālās ballistiskās raķetes (darbības rādiuss pārsniedz 5,500 km). Šīs raķetes tiktu izšautas vai nu no militārajām bāzēm, vai zemūdenēm. Zemūdenes piedāvā visnāvējošāko uzbrukuma iespēju, jo tās ir ļoti slepenas un ir mazāk pakļautas pirmajam triecienam nekā stacionāra raķešu zona. Ja tas nebūtu zemūdenes, iespējams, patiešām būtu iespējams sakaut kodolvalsti ar pirmo kodoltriecienu, vienkārši likvidējot visus tās raķešu laukumus.
Vēl viena kodolieroču piegādes iespēja būtu izmantot liela augstuma bumbvedējus, piemēram, B-2. Šī iespēja tika izmantota Hirosimas un Nagasaki kodolbumbu uzlidojumiem Otrā pasaules kara pēdējās nedēļās. Mūsdienās bumbvedēji ir ļoti zagļi un lido lielā augstumā. Viņi, iespējams, ir izvietoti, lai nepārtraukti lidotu virs pasaules okeāna — mēs nezinām. Tas viņiem dotu iespēju izvairīties no pirmā trieciena uzbrukumiem. Amerikas Savienotās Valstis uztur dažādas bāzes uz izolētām salām visā pasaulē, lai sniegtu valstij potenciālu priekšrocību kodolieroču izvietošanā kara gadījumā. Viens bumbvedējs B-2 var saturēt 16 kodolieročus.
Citas kodolieroču izvietošanas metodes būtu paredzētas konkrētajam teātrim, kas paredzētas vairāk vai mazāk konvencionālo spēku izvietošanai intensīva kara karstumā. Tādējādi mēs nonākam pie pārējām divām izvietošanas metodēm — parastajām spārnotajām raķetēm un mīnmetējiem. Šiem “taktiskajiem kodolieročiem” būtu mazāka jauda nekā lielajām bumbām, ko izvieto uz raķetēm vai bumbvedējiem, un tie būtu paredzēti izmantošanai pret ienākošajiem ienaidnieka spēkiem. Aukstā kara laikā Vācijā bija izvietoti daudzi ar kodolmīnmetēju aprīkoti ASV karaspēki, kas bija gatavi uzbrukt padomju varai, ja tā iebruktu Eiropā. Mūsdienās uz javu balstītā pieeja lielā mērā ir atcelta par labu sarežģītākām un liela attāluma piegādes sistēmām.