Toksisko gāzu detektors, citādi pazīstams kā toksisko gāzu monitors, ir ierīce, kas mēra un norāda toksisko gāzu klātbūtni un/vai koncentrāciju gaisā ap to. Tās var būt konstruētas izmantošanai fiksētā stāvoklī, piemēram, piestiprināšanai pie sienas, vai arī var būt konstruētas kā pārnēsājamas ierīces, lai pārbaudītu toksisko gāzi āra apstākļos. Šie detektori nodrošina gāzes koncentrāciju gaisā, izmantojot miljondaļas (PPM) mērījumus. Tas nozīmē, ka uz vienu miljonu izmērīto gaisa daļu ir viena daļa toksiskas gāzes.
Toksisko gāzu piemēri, ko var noteikt ar toksisku gāzu detektoru, ir oglekļa monoksīds, hlors un slāpekļa oksīds. Ir svarīgi pastāvīgi kontrolēt šīs gāzes, jo cilvēka ķermenis var izturēt dažādus gāzu līmeņus dažādu laika periodu. Piemēram, oglekļa monoksīdu var panest 30 PPM līmenī astoņas stundas, savukārt 800 PPM var būt nāvējošs cilvēka ķermenim, ja tas tiek pakļauts pat divas stundas vai mazāk.
Ir divi galvenie veidi, kā noteikt toksiskas gāzes, izmantojot elektroķīmiskos sensorus vai metāla oksīda pusvadītājus. Elektroķīmiskais toksisko gāzu detektors izmanto elektrodus, lai norādītu, ka gaisā ir atrasta gāze. Lielākajā daļā detektoru ir divi līdz četri elektrodi, kas darbojas kā elektriskie vadītāji. Kad gāze nonāk toksisko gāzu detektorā, tā reaģē ar elektrodiem, un šī ķīmiskā reakcija izraisa elektriskās strāvas veidošanos. Pēc tam sensors mēra strāvu, lai noteiktu gaisā esošās gāzes daudzumu.
Metāla oksīda pusvadītājs ir toksisku gāzu detektors, kas darbojas, izmantojot plēvi, kas reaģē tikai uz vienu toksisku gāzi, piemēram, oglekļa monoksīdu vai sērūdeņradi. Šāda veida detektoros atrodamā plēve parasti ir izgatavota no alvas oksīda vai volframa oksīda. Detektors mēra gāzes reakciju ar tajā esošo metāla oksīdu, un tas tiek aktivizēts, kad konkrētā mērāmā gāze sasniedz toksisku līmeni gaisā.
Toksisko gāzu detektori ir svarīgi, jo tie var novērst dažādas veselības problēmas, ko izraisa dažādas gāzes. Tās ir ļoti svarīgas, jo daudzas toksiskās gāzes ir bezkrāsainas un neizdala ar cilvēka maņām uztveramu smaku. Tas ir īpaši svarīgi ilgstošas iedarbības gadījumā, kas var izraisīt bezsamaņu, smadzeņu bojājumus vai pat nāvi.