Multiplekseris, ko dažreiz dēvē par multipleksoru vai vienkārši mux, ir elektroniska ierīce, kas izvēlas no vairākiem ievades signāliem un pārraida vienu vai vairākus izejas signālus. Vienkāršākajā formā multipleksoram būs divas signāla ieejas, viena vadības ieeja un viena izeja. Viens no analogā multipleksora piemēriem ir mājas stereo ierīces avota vadība, kas ļauj lietotājam izvēlēties, piemēram, starp audio no kompaktdisku (CD) atskaņotāja, digitālo daudzpusīgo disku (DVD) atskaņotāja un kabeļtelevīzijas līnijas.
Multiplekseri tiek izmantoti arī digitālo pusvadītāju, piemēram, centrālo procesoru bloku (CPU) un grafikas kontrolleru, veidošanā. Šajos lietojumos ieeju skaits parasti ir divu reizināms, izeju skaits ir vai nu viens, vai relatīvi mazs reizinājums ar diviem, un vadības signālu skaits ir saistīts ar ieeju un izeju apvienoto skaitu. Piemēram, divu ieeju, vienas izejas multipleksoram ir nepieciešams tikai viens vadības signāls, lai izvēlētos ieeju, un 16 ieeju, četru izeju multipleksoram ir nepieciešami četri vadības signāli, lai izvēlētos ieeju, un divi, lai izvēlētos izeju.
Sakaros tiek izmantoti arī multiplekseru veidi. Telefonu tīkls ir ļoti liela virtuālā multipleksora piemērs, kas ir veidots no daudziem mazākiem, diskrētiem. Tā vietā, lai nodrošinātu tiešu savienojumu no katra tālruņa uz katru otru tālruni — kas būtu fiziski neiespējami — tīkls savieno atsevišķas tālruņa līnijas nelielā skaitā vadu, kad tiek veikts zvans. Uztvērēja galā demultiplekseris vai demux izvēlas pareizo galamērķi no daudziem iespējamiem galamērķiem, piemērojot to pašu principu apgrieztā veidā.
Ir daudz sarežģītākas multiplekseru formas. Piemēram, laika dalīšanas multipleksoriem ir tādi paši ieejas/izejas raksturlielumi kā citiem multipleksoriem, taču tā vietā, lai tiem būtu vadības signāli, tie maina visas iespējamās ieejas precīzos laika intervālos. Šādi veicot pārmaiņus, daudzas ievades var koplietot vienu izvadi. Šo paņēmienu parasti izmanto tālsatiksmes tālruņa līnijās, kas ļauj apvienot daudzus atsevišķus tālruņa zvanus, neietekmējot katra atsevišķa zvana ātrumu vai kvalitāti. Laika dalīšanas multipleksori parasti tiek veidoti kā pusvadītāju ierīces vai mikroshēmas, taču tos var būvēt arī kā optiskās ierīces optiskās šķiedras lietojumiem.
Vēl sarežģītāki ir koda dalīšanas multipleksori. Izmantojot matemātiskās metodes, kas izstrādātas Otrā pasaules kara laikā kriptogrāfijas nolūkiem, tās kopš tā laika ir atradušas pielietojumu mūsdienu koda dalīšanas daudzpiekļuves (CDMA) mobilo sakaru tīklos. Šīs pusvadītāju ierīces darbojas, katrai ievadei piešķirot unikālu sarežģītu matemātisko kodu. Katra ieeja uztver saņemtajam signālam savu kodu, un visi signāli vienlaikus tiek nosūtīti uz izeju. Uztvērēja galā demux veic apgrieztu matemātisko darbību, lai iegūtu sākotnējos signālus.