Tirdzniecības veicināšana ir tirdzniecības ierobežojumu analīzes process uz robežām un ostās un ierobežojošo noteikumu dēļ, lai racionalizētu tirdzniecības procesu un samazinātu nevajadzīgās izmaksas, kas iestrādātas sistēmā starp valstīm. Pasaules Banka piešķir lielu nozīmi tirdzniecības veicināšanai, un pašlaik tiek īstenoti 80 projekti, lai racionalizētu tirdzniecības praksi jaunattīstības un citās valstīs. Būtiska tirdzniecības veicināšanas sastāvdaļa ir tirdzniecības finansēšana vai maksājumu procedūru uzlabošana, lai preces varētu ātrāk pārvietot no pārdevējiem pie pircējiem.
Pasaules Banka ir plaši pētījusi preču apriti pāri robežām, un tās rezultātā tika noskaidroti četri galvenie tirdzniecības ierobežošanas rādītāji. Divi no šiem tirdzniecības infrastruktūras rādītājiem ir zināmi kā cietie rādītāji; neatbilstošas infrastruktūras, piemēram, ostu, ceļu un tiltu, ierobežojumi; un ierobežotas telekomunikāciju un informācijas tehnoloģiju iespējas. Pārējie divi galvenie rādītāji, kas tiek uzskatīti par mīksto infrastruktūru, ietver robežkontroli un muitas kontroli, tostarp iekšzemes transportēšanas un importa/eksporta procedūras, kā arī vispārējo uzņēmējdarbības un valdības regulējošo vidi valstī, kas saistīta ar pārredzamības un korupcijas jautājumiem.
Starptautiskā tirdzniecība tiek uzskatīta par galveno metodi jaunattīstības valstīm, lai veicinātu savu ekonomiku un izglītotu savus iedzīvotājus. Tāpēc tirdzniecības veicināšanas projektiem ir liela nozīme centienos, kuros iesaistītas tādas organizācijas kā Starptautiskais Valūtas fonds (SVF), Pasaules Tirdzniecības organizācija (PTO), Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konference (UNCTAD), Pasaules Muitas organizācija (PMO), un Apvienoto Nāciju Organizācijas Eiropas Ekonomikas komisija (ANO EEK). No 2004. līdz 2006. finanšu gadam tirdzniecības veicināšanas programmas bija Pasaules Bankas vadībā 22 Subsahāras valstīs Āfrikā, divās valstīs Tuvajos Austrumos, divās Dienvidāzijā, vienā Austrumāzijā un Klusā okeāna reģionā, četri Austrumeiropā un Vidusāzijā un trīs Latīņamerikā un Karību jūras reģionā, kopējos starptautiskos izdevumus 1.92 miljardu ASV dolāru (USD) apmērā.
Viena no sarežģītībām, kas saistīta ar tirdzniecības veicināšanas reformu darbību, ir tāda, ka tajā jāietver trīs tieši ietekmētu vienību sadarbība, kas definētas kā valdības aģentūras, pakalpojumu sniedzēji un tirgotāji. Tālāk sadalot, tas var ietvert desmitiem dažādu valdības organizāciju, tostarp finanšu, muitas, lauksaimniecības un karantīnas aģentūru ministrus. Pakalpojumu sniedzēji var ietvert muitas brokerus, kravu pārvadātājus un tā tālāk, un paši faktiskie tirgotāji aptver visu, ko valsts importē vai eksportē. Šī savstarpēji saistītā prakse padara valsts un privāto sadarbību par būtisku reformām, kuras cenšas veicināt tirdzniecības atvieglošanu.
Uzmanība uz tirdzniecības veicināšanu sāka kļūt lielāka 2001. gadā ar tā saukto Dohas attīstības kārtu, Dohā, Katarā, PTO dalībvalstu konferencē, kuras mērķis bija samazināt tirdzniecības šķēršļus pāri robežām. Turpmākās sanāksmes turpinājās līdz 2008. gadam, kad pārtrūka sarunas par jautājumiem, kas saistīti ar lauksaimniecības importa prakses reformu. Lai gan sarunas starp ASV, Ķīnu un Indiju turpinājās šaurāk, vienošanās par turpmākām tirdzniecības veicināšanas reformām ir apstājusies.
SmartAsset.