Uzskaite pēc tirgus vērtības ir uzņēmējdarbības prakse, kurā aktīvu vērtību novērtē, pamatojoties uz to, kas šiem aktīviem būtu, ja tos pārdotu atklātā tirgū, nevis pēc “uzskaites vērtības”. Aktīvus, piemēram, vērtspapīrus, nākotnes līgumus un aizdevumus, var novērtēt, izmantojot tirgus vērtības uzskaiti, un šai taktikai ir gan priekšrocības, gan trūkumi, kas ir rūpīgi jāapsver. Tāpat kā citās grāmatvedības praksēs, tiklīdz kāds sāk lietot mark to market grāmatvedību, viņam tas ir jādara visu atlikušo laiku, ja vien nav saņemta īpaša nodokļu aģentūras atļauja. Dažos gadījumos cilvēkiem faktiski ir jāizmanto šī grāmatvedības prakse.
Marka uz tirgu grāmatvedības saknes meklējamas fjūčeru tirdzniecības tirgū, kas aizsākās 1800. gados. Nākotnes tirgotāji pērk un pārdod līgumus par lietām, kas patiesībā vēl nav notikušas, piemēram, par pavasara labības ražu. Aktīva “uzskaites vērtība” būtu līgumā noteiktā cena pārdošanas brīdī. Tomēr, ja aktīvs tiek novērtēts pēc tirgus vērtības, tas tiktu novērtēts, pamatojoties uz to, kas notiktu, ja to nekavējoties pārdotu atklātā tirgū.
Atkarībā no tirgus stāvokļa, uzskaite pēc markas uz tirgu var radīt situāciju, kurā kādam šķiet, ka naudas ir vairāk, nekā patiesībā ir, vai mazāk. Tas pats attiecas uz uzņēmumiem, kas izmanto tirgus uzskaiti. Mark to market grāmatvedības priekšrocība ir tāda, ka cilvēki var reģistrēt peļņu vai zaudējumus, faktiski negūstot peļņu vai zaudējumus, ko var izmantot nodokļu sloga samazināšanai vai uzņēmuma popularizēšanai investoru vidū.
Šīs prakses trūkums ir tāds, ka tiek pieņemts, ka pašreizējais tirgus atspoguļo aktīva patieso vērtību. Patiesībā tas ne vienmēr tā var būt. Uzņēmums var, piemēram, pirkt vērtspapīrus par augstu cenu un pieturēties pie tiem zemā periodā, kad šķiet, ka to vērtība samazinās, lai vēlāk tos pārdotu par augstāku cenu.
Ekonomiskajā krīzē, kas notika 2008. gadā, vairāki ekonomisti norādīja, ka uzskaitei pēc tirgus vērtības ir liela nozīme. Tā kā bankas bija spiestas norakstīt tādus aktīvus kā ar hipotēku nodrošināti vērtspapīri un aizdevumi, investoru acīs šķita, ka to “vērtība” samazinājās, radot paniku. Ja netiktu izmantota tirgus uzskaites prakse, daži ekonomisti uzskatīja, ka bankrotējošās bankas varētu būt izdzīvojušas, jo tās nebūtu bijušas spiestas dramatiski pierakstīt savu vērtību ceturkšņa pārskatos.
SmartAsset.