Sociālais kapitālisms ir ekonomikas filozofija, kas apvieno kapitālisma brīvā tirgus jūtīgumu ar sociālisma labklājību. Tas būtībā noraida ideju, ka sabiedrībai jābūt vai nu sociālismam, vai kapitālismam, tā vietā liekot domāt, ka lielu labumu brīvajam tirgum var iegūt, valdībai pārvaldot makroekonomiku. Salīdzinoši jauna koncepcija, kas kļūst arvien populārāka 21. gadsimtā, sociālā kapitālisma piekritēji norāda, ka jau pastāv daudzas sociālā kapitālisma sistēmas, kas kalpo kā piemēri spēcīgajam potenciālam, kas ietverts šajā teorijā.
Tradicionālajā kapitālismā lielāko daļu darbību nosaka tirgus augšana un samazināšanās. Valdībām ir jābūt pēc iespējas mazākai tirgus iesaistei, lai atstātu neskartu uzņēmēju, investoru un darbinieku brīvību. Šajā modelī peļņa ir motivējošais faktors darbam visos sabiedrības līmeņos. Kapitālisma negatīvā puse ir tāda, ka tas var radīt sistēmu, kurā daži plaukst un daudzi izdzīvo, ar papildu šķiru tiem, kas nespēj ne vienu, ne otru. Tradicionālais kapitālisms mēdz paļauties uz spēcīgāko un bagātāko izdzīvošanu neatkarīgi no tā, vai šī bagātība vai piemērotība ir dabiska talanta vai iedzimta stāvokļa rezultāts.
No otras puses, sociālisms veicina visu cilvēku raksturīgo vienlīdzību, izmantojot stingru valdības kontroli, lai mēģinātu īstenot taisnīgumu. Kārļa Marksa, komunisma tēva, redzējumā ideāla sociālistiska sabiedrība visiem cilvēkiem dotu vienādas iespējas, vienādu bagātību un ieaudzinātu kopīgā labuma sajūtu, kas pārsniedz personīgo izaugsmi. Diemžēl praksē šī teorija mēdz radīt korupcijai nobriedušu sistēmu, kurā valdības locekļiem ir liela kontrole pār visiem pārējiem pilsoņiem. Tā kā sociālisms neeksistē vakuumā, arī privātuzņēmēji var gūt personisku bagātību starptautiskajos vai melnā tirgus darījumos, noārdot ilūziju par vienādām iespējām visiem.
Sociālais kapitālisms cenšas apvienot katras sistēmas labākās īpašības, vienlaikus mazinot abu trūkumus. Programmas, kas atbilst sociālā kapitālisma standartam, ietver tādas lietas kā valdības kontrole pār algām un darba stundām; pasākumi, kas aizsargā zemākā līmeņa darbiniekus, vienlaikus nepamatoti nekavējot uzņēmējdarbības praksi. Izmantojot valdības iesaistīšanos, lai paaugstinātu zemāko ekonomikas grupu ienākumu potenciālu un dzīves līmeni, sociālais kapitālisms patiesībā cenšas palielināt gan līdzdalību tirgū, gan tirgus peļņas potenciālu.
Lielākajā daļā sociālā kapitālisma teoriju, kuras nekādā gadījumā nav savstarpēji vienojušās, valdības iesaistīšanās ir saistīta proporcionāli indivīda ekonomiskajam stāvoklim. Vismazāk makroekonomiskās politikas ietekmi izjutīs cilvēki ar vidējiem ienākumiem un turīgi cilvēki, jo viņus daudz vairāk atbalsta kapitālistiskā tirgus prakse. Personas ar zemākiem ienākumiem gūtu labumu no valdības pārvaldītām sociālajām programmām, piemēram, zemu izmaksu medicīniskās aprūpes vai darba apmācības programmām, jo kapitālistiskais brīvais tirgus noteikti ir mazāk norūpējies par viņu izdzīvošanu. Palīdzot cilvēkiem zemākajās ekonomiskajās grupās, valdība, ievērojot sociālā kapitālisma principus, cerētu paaugstināt šos indivīdus sabiedrības augstākajā līmenī, kur viņi spēj izdzīvot brīvā tirgus ekonomikā.
SmartAsset.