Brīvprātīgais EMT (neatliekamās medicīniskās palīdzības tehniķis un/vai feldšeris) ir apmācīta persona, kas strādā dažādās organizācijās, lai pēc vajadzības sniegtu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Parastās brīvprātīgā EMT darba vietas ir slimnīcas, ugunsdzēsības nodaļas un ātrās palīdzības uzņēmumi, un var būt liela vajadzība pēc šiem speciālistiem. Tas jo īpaši attiecas uz mazām kopienām, kur neatliekamās palīdzības dienesti nav nepieciešami regulāri. Šādos gadījumos sabiedrība var meklēt brīvprātīgos, kas palīdzēs, ja radīsies vajadzība.
Būtu kļūdaini pieņemt, ka brīvprātīgais NMP neveic algotu darbu, jo nav apmācīts. Ir dažādi EMT studiju līmeņi. Parasti ikvienam, kurš tieši reaģēs uz negadījumiem vai ārkārtas situācijām, ir jāpabeidz apmācība.
Turklāt ASV, lai strādātu kā EMT, ir nepieciešama sertifikācija, un sertifikāciju nevar iegūt bez apmācības. Kā minēts, pastāv dažādi apmācības līmeņi, un cilvēki var atrast dažādas sertifikācijas programmas daudzās kopienas koledžās un četrgadīgās koledžās. Lielākajai daļai brīvprātīgo būs nepieciešama vismaz pamatapmācība (ilgāko laiku). Skaidrs, ka darba devējs, kurš meklē brīvprātīgos, var labi uzņemt EMT, kuram ir licence veikt sarežģītākas darbības.
Brīvprātīgais EMT var darboties dažādos veidos. Dažreiz šie profesionāļi veltīs daudz stundu nedēļā, vismaz kā dežūrdarbinieki. Citreiz viņi var pavadīt divas vai trīs dienas mēnesī kā brīvprātīgie. Atkarībā no organizācijas, kurā viņi strādā, un kopienas lieluma, dienas dežūrdaļā vai darbā var nebūt tik aizņemtas. No otras puses, pat nelielā sabiedrībā var notikt nelaimes gadījumi vai slimības, un cilvēkiem var būt nepieciešama palīdzība.
Viena no brīvprātīgā NMP dienesta īpatnībām var rasties īpaši ļoti mazās teritorijās. Brīvprātīgie galu galā palīdz tiem, kurus viņi, visticamāk, pazīst. Lai gan lielajās pilsētās NMP pakalpojums var būt absolūti profesionāls un fantastisks, tam var pietrūkt šīs pazīstamības, kas dažiem pacientiem šķiet par labu. Viņi, iespējams, nevēlēsies, lai kaimiņš tos paņem pēc tam, kad viņi ir tīši nodarījuši sev pāri, saslimuši ar slimību, par kuru viņi nevēlējās izpaust, vai vienkārši izdarījuši kādu no daudzajām muļķīgām darbībām, kas var radīt savainojumus.
Tam vajadzētu atvieglot cilvēku apziņu, ka vairumā gadījumu jebkurai EMT, mazai pilsētai/lielpilsētai vai algotajam/brīvprātīgajam ir pienākums ievērot pacienta konfidencialitāti. Brīvprātīgais NMP vairumā gadījumu ne tikai nevēlas, bet arī juridiski nevar apspriest pacienta stāvokli ar citiem. Mazajām kopienām vajadzētu būt gan atvieglotām, ka tas tā ir, gan lepnām, ka viņu kopienas locekļi strādā, lai tās apkalpotu neatliekamās medicīniskās palīdzības statusā.