Pazīstams arī kā piešķīrēja trests, rabīnu trests ir uzticības veids, kas tiek izveidots darbiniekiem un tiek uzskatīts par neatsaucamu. Viena no galvenajām šāda veida trasta funkcijām ir finansēt pabalstus, kas darbiniekiem tiek sniegti kā daļa no nekvalificēta atliktā atlīdzības plāna. Šāda veida trasta vienošanās nosaukums ir atvasināts no Amerikas Savienoto Valstu Iekšējā ieņēmumu dienesta pieņemtā nolēmuma saistībā ar uzticības jautājumu saistībā ar ebreju sinagogu.
Izmantojot nekvalificētu atliktās atlīdzības plānu, daļa ienākumu darbinieka vārdā tiek ievietota trasta fondā. Šie ienākumi netiek aplikti ar nodokļiem to gūšanas brīdī. Tas nozīmē, ka ienākumi, kas nodoti trastam, netiek uzskatīti par daļu no darbinieka uzrādītajiem neto ienākumiem taksācijas gadā. Nodokļi netiek aprēķināti, kamēr līdzekļi nav faktiski izsniegti no trasta konta, un šie nodokļi ir jāmaksā par jebkādām izmaksām no trasta, kas notiek tajā pašā taksācijas gadā.
Rabīnu tresta ideja ir radīt aktīvus, ko darbinieks var izmantot vēlākos gados, parasti pēc aiziešanas pensijā no aktīvas darba pie darba devēja. Šāda veida uzticības raksturs neļauj darba devējam izmantot trastā ieguldītos ieņēmumus citiem mērķiem. Vienlaikus tiek aizsargāts rabīnu tresta līdzsvars gadījumā, ja darba devējs nolemj mainīt darbiniekiem piedāvāto pensiju plānu struktūru. Lai gan darba devējs var izvēlēties pārtraukt iemaksu veikšanu rabīnu trestam, nav iespējas atsaukt līdz šim veiktās iemaksas. Tie paliek trastā, līdz tie tiek izmaksāti darbiniekam saskaņā ar noteikumiem, kas tika ieviesti trasta dibināšanas laikā.
Rabīnu uzticību ir iespējams izmantot arī situācijās, kad darba devējs izvēlas iegādāties citu uzņēmumu. Šajā scenārijā iegūstošais uzņēmums var atlikt daļu no pirkuma cenas un atlikt šīs summas maksājumu uz noteiktu laiku, ja abas puses vienojas par atlikšanas nosacījumiem. Parasti šī vienošanās paredz, ka noteikti notikumi notiek, pirms faktiski tiek veikti trasta līdzekļi. Rabīna tresta izmantošana šajā gadījumā var ļoti labi darboties bijušajam iegādātā uzņēmuma īpašniekam, jo izmaksas var tikt strukturētas tā, lai iegādes brīdī tiktu ierobežota maksājamo nodokļu summa. Turklāt šī pieeja ierobežo nodokļu saistības tikai ar tām izmaksām, kas notiek noteiktā taksācijas gadā, tādējādi ļaujot efektīvāk pārvaldīt nodokļu slogu.