Finanšu pieaugumu mēra pēc tautsaimniecības saražotās produkcijas un pakalpojumu vērtības izmaiņām, inflācijas līmeņa, apgrozībā esošās naudas daudzuma izmaiņām un procentu likmēm. Iekšzemes kopprodukts (IKP), kas ietver vairākas makroekonomiskās sastāvdaļas un finanšu tirgus, tiek mērīts nominālā un reālā IKP izteiksmē. Procentuālās izmaiņas saražoto preču un pakalpojumu apjomā no viena gada uz nākamo atspoguļo reālo IKP, kas ir sinonīms makroekonomiskās izaugsmes tempam.
Iekšzemes kopprodukts ir galvenā valsts finanšu pieauguma mērīšanas metode. Tas ņem vērā patērētāju izdevumus, korporāciju veiktās investīcijas un valdības izdevumus. IKP ietver arī valsts neto eksportu, ko aprēķina, no kopējā eksporta atņemot kopējo importu. Gala rezultāts ir visas valsts ekonomikas monetārā tirgus vērtība.
IKP pieaugums tiek mērīts, aprēķinot saražotās produkcijas un pakalpojumu apjoma procentuālo pieaugumu vai samazinājumu no etalona gada līdz kārtējam gadam. Piemēram, ja valsts valdība vēlas noteikt desmit gadu laikā notikušo finanšu pieauguma apjomu, tā vispirms no summas, kas tika ziņots pirms desmit gadiem, atņem pēdējā gada summu. Pēc tam šis skaitlis tiktu dalīts ar pēdējā gada kopējo summu, lai noteiktu procentuālo daļu vai pieauguma tempu. Mērījums atspoguļo, vai valsts ekonomikas vērtība piedzīvo izaugsmi un kādā tempā tā notiek, pieņemot, ka vidējās cenas paliek nemainīgas.
Valsts inflācijas līmenis ir tieši saistīts ar ekonomikas naudas piedāvājuma izmaiņām. Tas ir līdzvērtīgs naudas pieauguma tempam, kas pievienots no izlaides atņemtās summas izmaiņām. Zems inflācijas līmenis var liecināt par to, ka ekonomikā saražoto preču un pakalpojumu tirgus vērtība būtiski pieaug. Augstā inflācija liecina, ka tautsaimniecības naudas piedāvājums būtiski palielinās, palielinoties valstī saražoto preču un pakalpojumu tirgus vērtībai.
Procentu likmes tiek izmantotas, lai mērītu un kontrolētu finanšu pieaugumu. Ekonomikas lejupslīdes apstākļos valdības centrālajai rezervju bankai ir iespēja pazemināt procentu likmes, lai veicinātu banku kreditēšanu, patērētāju tēriņus un ekonomikas naudas piedāvājuma pieaugumu. Zemākas procentu likmes mēdz stimulēt finanšu izaugsmi, taču tās samazina īstermiņa ieguldījumu atdevi akcijām, obligācijām un krājkontiem. Nacionālās rezerves procentu likmes tiek paaugstinātas, lai ierobežotu inflāciju un finansētu izaugsmi, veicinot vidējā cenu līmeņa pazemināšanos. Tāpat procentu likmju paaugstināšana veicina apgrozībā esošās naudas apjoma samazināšanos un attur patērētāju aizņemšanos.