Maksas sadalīšana ir samaksas par profesionāliem pakalpojumiem dalīšana ar personu, kas piedāvāja nosūtījumu. Dažās profesijās, īpaši medicīnā un jurisprudencē, tas tiek uzskatīts par ētikas pārkāpumu un var būt par pamatu apturēšanai vai licences atsaukšanai. Šāda prakse rada bažas, ka tā var radīt interešu konfliktu, jo tā rada stimulu novirzīt satiksmi uz konkrētu pakalpojumu sniedzēju. Tas ne vienmēr var būt klientu interesēs.
Klasiskā medicīniskās maksas sadalīšanas piemērā pacients var vērsties pie ģimenes ārsta, kurš konstatē, ka sirdsdarbībai nepieciešama īpaša uzmanība. Ārsts varētu sniegt nosūtījumu pie kardiologa, kurš pēc tam apmaiņā pret nosūtījumu samaksātu ārstam. Tas rada skaidras ētiskas problēmas, jo kardiologs var nebūt labākā izvēle šim pacientam, vai arī ārsts var neminēt citus kardiologus, jo viņi nedala maksas. Pacientiem šādā situācijā netiek sniegta visa informācija, kas nepieciešama, lai pieņemtu apzinātu lēmumu.
Dažas profesionālas organizācijas, kas nodarbojas ar medicīnas praksi, rauc pieri par maksas sadalīšanu. Viņi var apturēt vai izslēgt dalībniekus, kas tajā piedalās, un dažos gadījumos tas var būt iemesls medicīniskās licences zaudēšanai atkarībā no reģionālajiem likumiem. Tas var radīt ētiskas pelēkās zonas ar tādām situācijām kā nosūtīšana klīnikā. Uzņēmējdarbības turēšana klīnikā var palielināt ieņēmumus, taču tas ne vienmēr nozīmē maksas sadalīšanu. Ārsti, kuriem ir bažas par nosūtīšanu un ētiku, var apspriest šo jautājumu ar advokātiem vai profesionālo organizāciju pārstāvjiem, lai saņemtu īpašus ētikas padomus.
Advokātiem var arī liegt iespēju sadalīt honorārus. Dažos reģionos likums īpaši aizliedz dalīt juridiskos honorārus ar advokātiem, kas nav advokāti, piemēram, advokātu palīgiem. Turklāt advokātiem, iespējams, nav likumīgi atļauts piedāvāt finansiālus stimulus kolēģiem, kuri sniedz ieteikumus. Tas ir paredzēts, lai aizsargātu advokāta un klienta attiecības. Klients, kurš lūdz civiladvokāta, kurš sagatavo testamentus un tamlīdzīgus dokumentus, palīdzību, piemēram, krimināladvokāta atrašanā, vēlas pēc iespējas labāku advokātu, nevis to, kurš nodrošina atlīdzību.
Līdzīgas problēmas ar maksas sadalīšanu var novērot dažās citās profesijās, piemēram, būvniecībā un nekustamo īpašumu jomā. Ētiskie ierobežojumi var atšķirties atkarībā no valsts un konkrētās profesijas. Piemēram, dažiem nekustamo īpašumu aģentiem ir aizliegts vienoties ar kolēģiem, savukārt citi var brīvi piedāvāt un saņemt honorārus, ja vien tie tos atklāj. Gadījumos, kad var rasties interešu konflikti, var būt arī juridisks pienākums tos izpaust, lai klients varētu izdarīt apzinātu izvēli. Piemēram, kādam, kas strādā ar nekustamā īpašuma aģentu, kurš strādā tajā pašā uzņēmumā, kurā strādā pārdevēja aģents, var būt par to jāinformē.