Faktiskā īpašnieka apzīmējums ir saistīts ar fizisku vai juridisku personu, kurai ir piešķirts īpašums un īpašumtiesības uz īpašumu, pat ja citai personai vai uzņēmumam pieder īpašumtiesības uz īpašumu. Faktiskais īpašnieks var baudīt visas īpašuma priekšrocības, savukārt faktiskais īpašnieks var brīvi koncentrēties uz citiem jautājumiem, kamēr īpašums tiek pārvaldīts un aprūpēts. Šeit ir daži piemēri, kā tiek izmantots faktiskā īpašnieka jēdziens.
Lai gan faktiskais īpašnieks var pilnībā pieņemt lēmumus īpašnieka deleģēto pienākumu ietvaros, kamēr vien vienošanās ir spēkā, pastāv daži ierobežojumi. Runājot par īpašumu, šāda veida līgums var būt ideāls tiem, kam pieder īpašums, ko viņš vai viņa izmanto reti. Faktiskais īpašnieks ir tiesīgs rūpēties par īpašuma nodokļiem, dzīvot uz īpašuma, uzturēt visus šajā teritorijā atrastos mājokļus un īrēt vai iznomāt īpašuma daļas īpašnieka vārdā. Parasti patiesais labuma guvējs īpašniekam iesniedz sava veida plānoto uzskaiti vai statusa ziņojumu; tas nodrošina, ka nepastāv pārpratumi par patiesā labuma guvēja tiesību un pienākumu robežām.
Faktiskā īpašnieka princips attiecas arī uz vērtspapīriem. Varbūt visizplatītākais pieteikums būtu brokeru uzņēmums. Šajā scenārijā vērtspapīra vai vērtspapīru īpašnieks nodos uzņēmumam vadību un kontroli, ļaujot viņiem brīvi pārvaldīt vērtspapīrus. Praktiskiem nolūkiem brokeru sabiedrībai ir vērtspapīra īpašumtiesības tik ilgi, kamēr ieraksta īpašnieks vēlas uzturēt attiecības. Tas rada situāciju, ka uzņēmums var rīkoties ar vērtspapīriem tādā veidā, kas atbilst ieraksta īpašnieka un uzņēmuma interesēm, nekonsultējoties ar faktisko īpašnieku par katru sīkumu.
Faktiskie īpašnieki var būt iesaistīti arī intelektuālā īpašuma, piemēram, grāmatu manuskriptu un citu rakstu pārvaldībā. Piemēram, autors var izvēlēties nodot noteiktu tiesību sarakstu darba devējam vai citam autortiesību īpašniekam, vienlaikus saglabājot zināmu interesi par rakstu izmantošanu. Tas nav nekas neparasts, ja rakstnieks strādā drukātā vai tiešsaistes publikācijā, kur raksti kļūst par ar autortiesībām aizsargātu materiālu darba devējam. Parasti autors var paturēt atkārtotas drukāšanas tiesības un parasti viņam tiek piešķirta rindiņa, tādējādi saglabājot zināmu kontroli pār īpašumu, tomēr ļaujot autortiesību īpašniekam izmantot materiālu lietojumprogrammās, kas saistītas ar autortiesību īpašnieka uzņēmējdarbību.