Investīciju izdevumi parasti ir saistīti ar ražošanas līdzekļu radīšanu un iegādi ar nolūku tos izmantot, lai mēģinātu stimulēt ekonomisko ražošanu. Ražošanas preces ir produkti, kas nepieciešami citu preču radīšanai. Šie priekšmeti var ietvert aprīkojumu, iekārtas, ēkas un ceļus. Privātpersonas, uzņēmumi un valdības cenšas izmantot ieguldījumu izdevumus, lai noteiktu veidu izdevumi darbotos viņu labā, radot ilgtermiņa ieguvumus.
Valdība varētu vēlēties izmantot šāda veida izdevumus, lai palielinātu iekšējo aģentūru procedūru efektivitāti. To var izmantot, lai palīdzētu virzīt valsts vispārējās kapitāla rezerves, cenšoties stimulēt kopējo ekonomikas izaugsmi. Šīs metodes un paņēmienus var izmantot vairākos produktīvos veidos, lai palīdzētu ne tikai pašai centrālajai valdībai, bet arī lai sniegtu palīdzību citām valdības struktūrām. Piemēram, ASV valdība varētu izvēlēties paņemt daļu no saviem līdzekļiem un tieši ieguldīt tos atsevišķos valsts un pašvaldību pārvaldītos projektos, lai atkal mēģinātu veicināt ekonomikas izaugsmi. Papildu izlietojums valsts investīciju tēriņiem ir materiālā kapitāla iegūšana potenciālam ilgtermiņa ieguvumam, izglītības un apmācības programmas, kā arī pētniecības un attīstības projekti, kuriem ir tendence dot rezultātus nākotnē.
Daudzi ekonomisti uzskata, ka investīciju izdevumi ir būtiska kolektīvā pieprasījuma daļa valdības ekonomikā un galvenais rādītājs tās ekonomiskās attīstības stāvoklim. Tomēr šāda veida tēriņiem ir arī negatīvie aspekti. To parasti uzskata par nestabilāko faktoru, kas saistīts ar kopējā pieprasījuma novērtēšanu. Investīciju izdevumu apjomu tradicionāli nosaka paredzamā atdeves likme, kas lielā mērā ir atkarīga no pašreizējās procentu likmes un prognozētā ekonomikas stāvokļa. Tas kopumā nozīmē, ka vispārējais biznesa noskaņojums tajā brīdī var būtiski ietekmēt investīciju apjomu un ekonomikas izaugsmes tempu.
Apsverot visus faktorus, kas nosaka ieguldījumu izdevumus, ieguldījumu darbība bieži ir salīdzināma ar patēriņa aktu. Abas darbības ir būtiskas kumulatīvā pieprasījuma daļas ekonomikā. Investīciju izdevumi visvienkāršākajā līmenī parasti rodas ar indivīda vai organizācijas apņemšanos atlikt patēriņu un tā vietā meklēt iespējas palielināt kapitālu. Šis lēmums bieži noved pie ekonomikas ražošanas iespēju palielināšanās.