Fotoreālisms attiecas uz mākslas darbiem, kas radīti, izmantojot citus līdzekļus, nevis fotogrāfiju, un kas meklē reālistisku izskatu, kas līdzīgs fotogrāfijai. To var izdarīt, izmantojot krāsu un zīmuli, parasti uz papīra vai audekla, pievēršot uzmanību izgaismotajām vietām un ēnām, lai radītu neticami reālistisku darbu. Daži mākslinieki ir izmantojuši divdimensiju (2D) datoru programmatūru, lai radītu nekustīgus attēlus, kas ir pilnīgi mākslīgi, bet pēc reālisma izskatās pēc fotogrāfijām. Fotoreālisms ir arī galvenais mērķis daudziem māksliniekiem, kuri strādā ar trīsdimensiju (3D) programmatūru, lai radītu objektus un ainas, kas parādās filmās un reklāmās.
Ir daudz dažādu veidu, kā mākslinieks var tiekties un radīt fotoreālismu, lai gan tas bieži ir atkarīgs no vizuālām detaļām, piemēram, atspulgiem, spilgtajiem punktiem un ēnām. Tie visi ir attēla elementi, kurus cilvēks dabiski uztver neapzinātā veidā, kas var ātri norādīt, ka attēlā kaut kas ir “nepareizs” vai “izslēgts”. Piemēram, gleznotājam, kas strādā uz audekla, ļoti labi jāapzinās, kā gaismas dabiski rada izgaismojumus un ēnas uz dažādiem objektiem. Virsmu atstarošanas spēja ir būtiska arī fotoreālismam gleznā vai līdzīgā darbā, jo objekti dabiski atspoguļo noteiktu gaismas daudzumu tādos veidos, kas var būt ļoti smalki.
Mākslinieki, kas strādā ar tinti vai zīmuli, var tiekties pēc fotoreālisma, pat ja medijs, ar kuru viņi strādā, piešķir attēlam mākslīgumu. Kāds var redzēt, piemēram, ar zilu tinti izveidotu zīmējumu, kas var līdzināties fotogrāfijai, kas ir apstrādāta, izsmalcināti izmantojot detaļas. Ogles un zīmuļu zīmējumi var sasniegt tādu fotoreālisma līmeni, kas ļauj attēlam izskatīties līdzīgi melnbaltai fotogrāfijai, un intensīvu ēnu un izgaismojuma izmantošana bieži palīdz sasniegt šo efektu.
Lai censtos pēc fotoreālisma, bieži tiek izmantoti dažādi digitālie mediji, ko var panākt dažādos veidos. Divdimensiju vai 2D ilustrāciju programmas var izmantot, lai izveidotu izcili detalizētus un reālistiskus attēlus. To bieži veic, izmantojot programmatūru, kas rada vektorattēlus, kuru pamatā ir ģeometrija un formas, nevis pikseļi un gaismas vai krāsu punkti.
Ir arī 3D vai trīsdimensiju datorgrafikas (CG) programmas, ko izmanto filmās, televīzijā un videospēlēs. Mākslinieki var izmantot šāda veida programmatūru, lai virtuālajā vidē izveidotu dažādas formas, objektus un ainas, kuras var animēt. Lai sasniegtu ievērojamu fotoreālisma līmeni, šajās ainās bieži tiek pieliktas ārkārtīgas rūpes un pūles. Apgaismojuma ēnas, atspīdumi uz vairākām virsmām un citi elementi tiek rūpīgi izpētīti un izmantoti, lai izveidotu ainu, kas izskatās kā īsts mirklis, kas iemūžināts filmā.