Afonija ir nespēja runāt. Persona ar šo traucējumu nevar vokalizēt, un tai ir jāizmanto citi saziņas līdzekļi, nevis balss. Ir vairāki iemesli, kāpēc cilvēkiem attīstās afonija, un ir vairākas ārstēšanas iespējas. Ārstēšana var iesaistīt runas patologu; ausu, deguna un rīkles ķirurgs; un citi medicīnas speciālisti, piemēram, neirologi.
Kad cilvēki runā, balss saites rīklē vibrē, lai radītu runas skaņas. Cilvēkiem ar afoniju ir balss saites, kas nepārvietojas un pareizi vibrē. Kad viņi mēģina runāt, skaņas nenāk. Tas atšķiras no apstākļiem, kad cilvēkiem ir rupjas vai aizsmakusi balss vai ir grūtības runāt neiroloģisku vai tīri psiholoģisku iemeslu dēļ.
Fiziskā pārbaudē pacientam ar afoniju var lūgt mēģināt runāt, kā arī klepot. Tiks vizualizētas balss saites, un pacients tiks intervēts, lai uzzinātu vairāk par afonijas rašanos. Traumas nerviem, kas kontrolē balseni, ir bieži sastopams iemesls, un tas var būt arī operācijas, fiziskas vardarbības vai audzēju rezultāts. Dažreiz ir psiholoģiska sastāvdaļa, un daži pētījumi ir parādījuši, ka cilvēkiem var attīstīties nespēja runāt kā psiholoģiskas pārvarēšanas mehānisms. Citreiz smēķēšanas, kliegšanas un citu darbību rezultātā balss saites tiek īslaicīgi bojātas, un tās atveseļosies, ja ļaus atpūsties.
Afonijas ārstēšanā var iekļaut atpūtu, lai redzētu, vai balss saites spontāni atjaunosies, kā arī balss saišu audzēju un mezgliņu ārstēšanu. Ja bojājumus izraisījusi operācija vai trauma, auklas galu galā var sadzīt, ļaujot pacientam atkal runāt. Var būt noderīgas arī runas patologa sesijas. Patologs var strādāt ar pacientu, lai noskaidrotu, vai ir iespējams atjaunot runas spējas, kā arī attīstīt rīkli un balss saites.
Ja stāvokli nevar atrisināt, pacientam var mācīt zīmju valodu vai nodrošināt citus saziņas rīkus, piemēram, piezīmju grāmatiņu. Cilvēki ar runas traucējumiem var kļūt ļoti prasmīgi izmantot citus saziņas veidus, lai veiktu ikdienas darījumus un sazinātos ar citiem cilvēkiem. Var būt noderīgi nēsāt līdzi kartītes, kas izskaidro situāciju, lai pārpildītā vidē vai vidē, kur kāds nepievērš īpašu uzmanību, pacients varētu viegli sniegt informāciju par to, kāpēc viņš nerunā.