Urēmija ir medicīnisks traucējums, kam raksturīgs pārmērīgs atkritumproduktu un urīnvielas, kas ir urīna atkritumu produkts, daudzums asinīs. Simptomi ir vājums, sāpes mute, galvassāpes, vemšana, slikta dūša, apetītes zudums, enerģijas zudums un garīgs apjukums.
Ir vairāki urēmijas cēloņi. Parasti urīnviela uzkrājas pacienta asinīs neefektīvas nieru darbības rezultātā, kas parasti rodas akūtas vai hroniskas nieru mazspējas rezultātā. Jebkurā gadījumā neefektīvās nieres nespēj atbilstoši filtrēt asinis, kas izraisa elektrolītu līdzsvara traucējumus.
Papildus problēmām ar nierēm šo stāvokli var izraisīt arī īpaša dzīvesveida izvēle un noteikta veida traumas. Piemēram, diēta ar augstu olbaltumvielu daudzumu vai narkotiku lietošana var izraisīt urēmiju. Turklāt proteīnu sadalīšanās palielināšanās var rasties infekcijas, operācijas, vēža vai traumas dēļ. Tas var izraisīt arī urēmiju, kā arī kuņģa-zarnu trakta asiņošanu. Katrs no šiem iespējamiem cēloņiem liek aknām ražot pārmērīgu urīnvielas daudzumu, kas var nonākt asinsritē.
Var attīstīties arī urēmija, jo urīnviela netiek pietiekami ātri izvadīta no organisma. To var izraisīt aizsprostojums, kas neļauj urīnam izkļūt no ķermeņa. To var izraisīt arī samazināta asins plūsma nierēs, ko var izraisīt sirds mazspēja vai hipotensija.
Urēmija ir potenciāli letāls stāvoklis, kas prasa tūlītēju ārstēšanu. Ārstēšanas iespējas ietver nieru transplantāciju, dialīzi un citas ārstēšanas metodes, kas parasti saistītas ar nieru mazspēju. Dažos gadījumos šo stāvokli var atvieglot, veicot īpašas diētas izmaiņas vai citādi novēršot traucējuma cēloni. Piemēram, urīnceļu aizsprostojums var tikt noņemts vai pacients var mainīt savu diētu, lai novērstu hipotensiju vai samazinātu kopējo olbaltumvielu uzņemšanu.
Ar pienācīgu aprūpi un ārstēšanu, novēršot pamatcēloņus, ir iespējams ārstēt traucējumus bez invazīvām metodēm. Ja šīs metodes tomēr neizdodas, var būt nepieciešami invazīvi pasākumi, lai glābtu pacienta dzīvību.