Kolektīvā apziņa ir termins, ko lieto socioloģijā, pētot cilvēku sabiedrības. Tas attiecas uz zināšanām un uzskatiem, kas ir kopīgi visiem noteiktas grupas locekļiem, neatkarīgi no tā, vai šī grupa ietver dažus indivīdus, nāciju vai planētas iedzīvotājus kopumā. Kolektīvā apziņa ļauj grupas dalībniekiem dalīties kopīgos mērķos, uzvedībā un attieksmēs. Tas arī mudina cilvēkus ar atšķirīgiem uzskatiem pielāgoties visas grupas uzskatiem. Īsāk sakot, tas padara cilvēku sabiedrību iespējamu.
Primāti, tostarp cilvēki, ir sabiedriski dzīvnieki. Tāpat kā citi sabiedriski dzīvnieki, piemēram, vilki vai skudras, viņi vairāku iemeslu dēļ dod priekšroku dzīvot grupās. Lai gan indivīdiem ir iespējams izdzīvot izolēti, reti kad cilvēks to izdara pēc izvēles. Faktiski šāda sociālā izolācija daudzās sabiedrībās tiek uzskatīta par galēju soda veidu. Sociologi un citi zinātnieki ir pētījuši sociālo grupu psiholoģisko pamatu, un kolektīvā apziņa ir viens no galvenajiem cilvēku grupu darbības faktoriem.
Franču sociologs Emīls Durkheims 19. gadsimtā ieviesa terminu kolektīvā apziņa. Tas ilustrē to, ko viņš un citi zinātnieki bija atklājuši par cilvēku mijiedarbības veidiem. Tā kā cilvēki ir pilnībā spējīgi darboties neatkarīgi, lielākajai daļai no viņiem ir jābūt spēcīgai motivācijai, lai lielāko daļu laika rīkotos saskaņoti vienam ar otru. Visās cilvēku sabiedrībās lielākā daļa dalībnieku atbildīs grupas attieksmei pret izskatu, uzvedību, sociālo mijiedarbību un tamlīdzīgi, pat ja pastāv dzīvotspējīgas alternatīvas.
Durkheims ierosināja, ka kolektīvā apziņa rodas spēcīga pozitīva un negatīva spiediena rezultātā uz indivīdu. Jau no agras bērnības jebkura persona uzzina, ka kāda uzvedība izraisa vienaudžu apstiprinājumu, bet cita uzvedība izraisa smalku vai spēcīgu nosodījumu. Kad šīs zināšanas ir pilnībā asimilētas, cilvēks līdzīgi reaģēs uz citu cilvēku uzvedību. Tādā veidā grupas vērtības kļūst par indivīda vērtībām. Tas nodrošina, ka indivīds atbilst sociālajiem jēdzieniem, piemēram, likumiem vai morāles kodeksiem, pat ja viņa dabiskā tendence ir rīkoties citādi.
Novatoriskais psihologs CJ Jungs ierosināja, ka papildus kolektīvajai apziņai pastāv arī kolektīvā bezsamaņa. Jungs uzskatīja, ka daži cilvēku jēdzieni, kurus viņš sauca par arhetipiem, ir iedzimti, nevis iemācīti. Tas izskaidro, kāpēc visām cilvēku sabiedrībām ir kopīga attieksme, uzskati un likumi, pat tās sabiedrības, kas attīstījās izolēti. No psiholoģiskā viedokļa šīs teorijas ir svarīgas ne tikai cilvēku sabiedrības izpētē; tie sniedz ieskatu par to, kā indivīds var sasniegt laimi, pat ja viņa personīgie mērķi ievērojami atšķiras no sabiedrības mērķiem kopumā.