Plebiscīts ir tautas balsojums par priekšlikumu, kurā ir iekļauti visi iedzīvotāji. Vēlētāji tiek aicināti vai nu noraidīt, vai pieņemt priekšlikumu, un plebiscīta iznākums nosaka ierosinātā pasākuma, darbības, konstitūcijas vai cita politiska priekšlikuma likteni. Plebiscītu nevajadzētu jaukt ar vispārējām vēlēšanām vai kārtējo balsošanu, jo tajā nav iekļauti partijas kandidāti.
Vārds cēlies no latīņu valodas plebis, “tauta” un scitum, “dekrēts”. Saskaņā ar plebiscītu tauta drīkst lemt par svarīgu jautājumu, un balsojuma iznākums ir kā pilsoņu dekrēts. Gan demokrātijas, gan diktatūras izmanto plebiscītus, lai gan ļoti dažādiem mērķiem. Abos gadījumos balsojumu nevar patiesi saukt par plebiscītu, ja vien tajā nevar piedalīties visi balsstiesīgie.
Demokrātijā plebiscītam ir vērtīga funkcija. Tas ļauj gan likumdevējiem, gan pilsoņiem nodot likumus tieši pilsoņiem, lai tie pieņemtu lēmumu. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs daudzi priekšlikumi balsojumā patiesībā ir no iedzīvotāju locekļiem, kuri lobēja viņu iekļaušanu un ieguva atbilstošu parakstu skaitu, lai atbalstītu priekšlikumu. Plebiscītā aplūkotais jautājums var būt ļoti dažāds, sākot no pasākuma, kas ierosina papildu nodokļu uzlikšanu, līdz rezolūcijai, kas nosoda valdību.
Diktatūras apstākļos plebiscītu bieži izmanto, lai atbalstītu valdību. Plebiscīts nepiedāvā alternatīvas, liekot vēlētājiem atbildēt ar jā vai nē. Tas ne vienmēr ir slikti, it īpaši, ja priekšlikums ir skaidrs, bet to var izmantot, lai sagrozītu vēlēšanu rezultātus. Priekšlikums var būt formulēts tā, lai pilsoņi justos par pienākumu balsot tā vai citādi, vai arī vēlētāji var tikt iebiedēti izdarīt konkrētu izvēli. Valdība izmanto plebiscīta rezultātus, lai liktu domāt, ka valsts iedzīvotāji ir apmierināti ar savu pašreizējo politisko situāciju.
Šis termins tiek lietots arī saistībā ar nozīmīgiem nacionāliem politiskiem lēmumiem, piemēram, tādiem, kuru rezultātā notiek valdības maiņa, teritorijas nodošana citai nācijai vai mēģinājums iegūt neatkarību no koloniālās varas. Šāda veida plebiscīts dažkārt var atspoguļot pirmo reizi, kad pilsoņiem tiek lūgts sniegt savu personīgo viedokli valdības lēmumos, un tas var būt veids, kā iesaistīt pilsoņus savas valsts pārvaldē. Tomēr ir zināms, ka koloniālās varas izmanto plebiscītus, lai nostiprinātu savu autoritāti, līdzīgi kā to dara diktatūras. Ja šāda plebiscīta rezultāti šķiet neparasti, cilvēki, kas norūpējušies par brīvībām, var apsvērt iespēju rūpīgi izlasīt ierosināto pasākumu vai pārbaudīt, vai nav izmantotas tādas taktikas kā vēlētāju iebiedēšana un biļetenu pildīšana.