Neokoloniālisms ir termins, ko lieto, lai apzīmētu domu, ka tautas, kas vēsturiski ir rīkojušās kā kolonizatori, var īstenot varu un kontrolēt bijušajām kolonijām. Teorētiķi, kas pēta neokoloniālismu, apgalvo, ka šajā praksē var iesaistīties arī korporācijas, dažkārt ar valdību atbalstu un dažkārt rīkojoties pašas. Ir vairāki faktori, kas veicina neokoloniālisma attīstību un noturību.
Šī koncepcija sāka rasties Āfrikā 20. gadsimta vidū, kad vairākas Āfrikas valstis sāka sasniegt neatkarību no Eiropas lielvarām. Intelektuāļi Āfrikā atzīmēja, ka, neskatoties uz to, ka šīs tautas bija politiski brīvas tādā nozīmē, ka tās juridiski netika uzskatītas par kolonijām, daudzas nebija sasniegušas pilnīgu brīvību. Dažos gadījumos to valdības atradās bijušo koloniālo varu kontrolē, kā tas bija redzams, kad ārvalstu valdības uzstāja uz konkrētu cilvēku izvirzīšanu varas amatos, un daudzas šādas valstis bija ekonomiski atkarīgas no saviem bijušajiem kolonizatoriem.
Viena no jomām, kur neokoloniālisms ir visskaidrāk saskatāms, ir ekonomikas politikas un uzņēmējdarbības prakses sfēra. Kad tās bija kolonijas, daudzas tautas tika izmantotas dabas resursu iegūšanai. Neokoloniālisma apstākļos joprojām pastāv ārvalstu varas resursu izmantošanas prakse, un dažas valstis sastopas ar asu pretestību, mēģinot nacionalizēt vai citādi atgūt kontroli pār saviem resursiem.
Starptautiskā ekonomikas politika var veicināt neokoloniālismu, kā tas redzams, kad bijušajām kolonijām tiek piešķirti aizdevumi ar ļoti ierobežojošiem nosacījumiem, lai atbalstītu attīstības iniciatīvas. Korporācijas, kas darbojas bijušajās kolonijās, var izmantot savu ietekmi, lai piespiestu valsts valdību piekāpties, tostarp atvieglojot visu, sākot no vides noteikumiem un beidzot ar tirdzniecības tarifiem. Daži zinātnieki apgalvo, ka starptautiski uzņēmumi atrodas nepārprotamā varas pozīcijā un ļaunprātīgi izmanto šo varu, lai radītu to interesēm labvēlīgus uzņēmējdarbības apstākļus.
Koloniālisma mantojums var izpausties arī sociālās politikas veidā. Ārvalstu palīdzības programmas dažkārt tiek apsūdzētas par iesaistīšanos neokoloniālismā, uzspiežot vērtības un politiku valstīm, kurām tas ir nepieciešams, neņemot vērā palīdzības krīžu kultūras vai vēsturisko kontekstu. Tāpat attīstītās valstis dažkārt tiek apsūdzētas par aizbildniecisku uzvedību pret jaunattīstības valstīm, liekot tām īstenot politiku, nevis pilnvarojot tās rīkoties pašas.
Koloniālisms un neokoloniālisms ir sarežģītas un lādētas tēmas. Ir vairāki veidi, kā pretoties koloniālisma atstātajām sociālajām un kultūras attieksmēm, tostarp pārdomāt ekonomikas politiku un veidu, kā valstis un korporācijas mijiedarbojas ar jaunattīstības valstu locekļiem.