Ritmiskā vingrošana ir sporta veids, kas apvieno vingrošanu un deju ar māksliniecisku un prasmīgu rokas aparātu izmantošanu. Koncepcija pastāv kopš 1800. gadiem, bet kopš koncepcijas ir attīstījusies par pilnvērtīgu olimpisko sporta veidu.
Pirmo reizi oficiāli atzīta par moderno vingrošanu 1961. gadā, vēlāk tā kļuva un palika pazīstama kā ritmiskā vingrošana. Pirmais pasaules čempionāts šim sporta veidam notika 1963. gadā, bet olimpiskajām sacensībām tika pievienots tikai 1984. gadā kā individuālais sporta veids. 1996. gada vasaras olimpiskajās spēlēs tika pievienota grupu sacensību kategorija.
No 2007. gada ritmiskā vingrošana joprojām ir sporta veids, kurā galvenokārt piedalās sievietes, taču dažās valstīs par šo sporta veidu ir radusies vīriešu interese. Neatkarīgi no tā, vai vingrotāji veic individuālu vai grupu, viņiem ir jāizmanto viens vai vairāki rokas aparāti, ko izmanto sportā. Tie ietver nūjas, bumbiņas, stīpas, lentes un virves. Sacensību dalībnieki apvieno dažādus vingrošanas un dejas elementus, vienlaikus manipulējot ar aparātu.
Ritmiskajā vingrošanā konkurenti tiek vērtēti, pamatojoties uz divdesmit punktu vērtēšanas sistēmu. Vērtēšanas sistēma ir mainījusies kopš tās sākuma, kas sākās kā desmit punktu vērtēšanas sistēma, līdzīgi kā mākslas vingrošana. Lai gan punktu skaitīšanas sistēma vienmēr var tikt mainīta pēc Starptautiskās vingrošanas federācijas (FIG), sporta veida starptautiskās pārvaldes institūcijas, ieskatiem, 2005. gadā viņi pielāgoja divdesmit punktu vērtēšanas sistēmu. Galvenās vērtēšanas sistēmas vērtības ir balstītas uz trīs rutīnas elementi – tehniskais, mākslinieciskais un izpildījums.
Sacensību laikā ritmiskais vingrotājs var veikt jebkuru deju kustību kombināciju ar vingrošanu, taču tiek vērtēta ne tikai konkrētu kustību izpilde, bet arī spēja rīkoties ar izvēlēto aparātu un radošā un mākslinieciskā izpausme. Tādējādi, tāpat kā citos sacensību sporta veidos, kuros tiek izmantota mūzika, piemēram, daiļslidošana, to rutīnas ir rūpīgi jāhoreografē un jāpraktizē neierobežotu skaitu reižu. Līdzīgi kā sacensību vingrotāji, arī ritmiskās vingrošanas dalībnieki parasti sāk agrā vecumā. Daudzi sāk nodarboties ar sportu pēc tam, kad viņi ir iepazinušies ar vingrošanu, taču var rasties arī interese par deju.
Trīs galvenās sacensības ritmiskajā vingrošanā ir Grand-Prix turnīri, pasaules čempionāts un olimpiskās spēles.