Viena lieta, kas bieži pasargā cilvēkus no depresijas vai bezpalīdzības sajūtas, ir kontroles sajūta pār saviem tūlītējiem vai ilgtermiņa apstākļiem. Personai vajadzētu būt iespējai, piemēram, aiziet no vardarbīgām attiecībām vai brīvprātīgi pamest saspringtu darbu. Tomēr psiholoģiskais stāvoklis, kas pazīstams kā iemācīta bezpalīdzība, var likt cilvēkam justies pilnīgi bezspēcīgam, lai mainītu savus apstākļus uz labo pusi. Iemācītās bezpalīdzības rezultāts bieži ir smaga depresija un ārkārtīgi zems pašvērtējums.
Iemācīto bezpalīdzību var uzskatīt par pārvarēšanas mehānismu, ko daži cilvēki izmanto, lai izdzīvotu sarežģītos vai ļaunprātīgos apstākļos. Varmākam pakļauts bērns vai laulātais galu galā var iemācīties palikt pasīvs un paklausīgs no sava varmākas rokās, jo mēģinājumi cīnīties vai aizbēgt šķiet veltīgi. Pat ja rodas iespēja ziņot par vardarbību vai izvairīties no tās, daudzi ilgstošas vardarbības upuri izvēlas palikt attiecībās mācītās bezpalīdzības dēļ.
Vēl viens izplatīts šīs parādības piemērs ir vērojams skolu klasēs. Atsevišķi studenti var jebkurā laikā piecelties no savām vietām, lai izmantotu tualeti vai pat izietu no ēkas. Tomēr lielākā daļa skolēnu ātri uzzina, ka šādas darbības izraisa ātru un galīgu sodu, tāpēc viņi galu galā iemācās noturēties savā vietā stundas laikā. Šis apgūtās bezpalīdzības veids palīdz instruktoriem saglabāt kontroli pār lielu studentu grupu, un studenti galu galā atgūst kontroles sajūtu pār saviem apstākļiem.
Saikne starp apgūto bezpalīdzību un depresiju ir labi izveidota psiholoģiskajā sabiedrībā. Daži eksperti norāda, ka šo parādību var pārnest ar novērojumiem, piemēram, gadījumā, ja meita vēro, kā viņas vardarbībā cietušā māte pasīvi pakļaujas vīra pavēlēm. Meita var sākt saistīt pasivitāti un zemu pašnovērtējumu ar “parastajām” laulības dzīves prasībām, izraisot cikla iemūžināšanu.
Vienā slavenajā eksperimentā, kas pētīja iemācītās bezpalīdzības fenomenu, bija iesaistīti trīs suņu kopumi. Viens suņu komplekts tika ievietots parastajās iejūgās un kļuva par kontroles grupu. Otrais suņu komplekts tika aprīkots ar trieciena kaklasiksnām un ievietots kastēs ar kāju darbināmu slēdzi. Šie suņi jebkurā laikā varēja izslēgt sāpīgos triecienus, nospiežot slēdzi. Trešais suņu komplekts tika piesiets otrajam komplektam ar amortizatora kakla siksnām, taču eksperimenta dalībnieki to kāju slēdžus padarīja nederīgus. Viņiem nebija nekādas kontroles pār elektriskās strāvas trieciena ilgumu vai intensitāti.
Eksperimenta rezultāti parādīja, ka trešā suņu grupa galu galā pārtrauca nospiest neefektīvos kāju slēdžus un kļuva ļoti pasīva un nomākta. Šiem suņiem sāpīgie satricinājumi kļuva par neizbēgamu viņu eksistences sastāvdaļu, bez iespējas kontrolēt vai izvairīties no situācijas. Otrajā eksperimentā, kurā suņi varēja izbeigt triecienus, lecot pāri zemai barjerai, trešās grupas suņi pat nemēģināja lēkt. Šī pasivitāte un pašvērtības zaudēšana ir tiešs iegūtās bezpalīdzības rezultāts, un daudziem cilvēkiem, kuri cieš no klīniskas depresijas, nepieciešama plaša terapija, lai atgūtu no tās sekām.