Retoriskie režīmi ir veidi, kā tēmu prezentēt citiem rakstiski vai ar runas palīdzību. Tos sauc arī par diskursa veidiem. Termins “retoriskais režīms” ir kopīgs visiem šādiem līdzekļiem, un tas var attiekties uz izmantotās retoriskās metodes veidu, kā arī uz līdzekļiem, kā to nodot citiem.
Visi veidi un līdzekļi ir atvasināti no retorikas un senas mākslas attēlot viedokli citiem. Tas ir redzams lielos klasiskajos oratoros, piemēram, Ciceronā. Retorika galvenokārt ir vienvirziena, bez diskusijām, un tā ir platforma vienas personas ideju, uzskatu vai pieredzes izplatīšanai. Lielie oratori ir ietekmīgi cilvēki, kuri spēj mainīt savu klausītāju vai lasītāju domāšanu. Tas var būt gan cilvēces labā, gan sliktā virzienā, kā liecina Ābrahama Linkolna pretstatīšana Ādolfam Hitleram, kuri abi savā laikā bija ārkārtīgi ietekmīgi.
Oratoru un rakstnieku izmantotie retoriskie veidi atšķiras pēc sarežģītības. Vienkārši retoriskie režīmi ietver vienkāršus aprakstus un stāstījumus. Sarežģītāki mēģina salīdzināt un pretstatīt piemērus vai sniegt detalizētu, ja vien vienpusīgu argumentu par konkrētu tēmu.
Apraksts ņem vienu ideju, personu vai objektu un apraksta to/viņu. Tas sniedz vienkāršu priekšmeta ilustrāciju, neiedziļinoties pārāk daudz. Paplašināta definīcija ir retorisks veids, kas balstās uz aprakstu un cenšas sniegt papildu informāciju un analīzi. Pēc īsa ievada paplašinātajā definīcijā tiks izmantoti piemēri, sniegta vēsture un priekšvēsture, kā arī izdarīts secinājums.
Stāstījums un ekspozīcija ir retoriski veidi, kas stāsta stāstu. Tie var būt īsi vai pagarināti. Vienkāršos stāstījumos ir apvienoti saistīti notikumi vai viens stāsts, un tos bieži izmanto, lai izteiktu vairāk/filozofisku/politisku punktu vai sniegtu iedvesmu, skaidrojumu vai brīdinājumu. Stāstījums notiek runās, bet arī literārās formās, piemēram, biogrāfijā, autobiogrāfijā un personīgās vēstulēs.
Salīdzināšana un pretstatīšana ir retoriski režīmi, kas ņem divus vai vairākus priekšmetus, cilvēkus un idejas un salīdzina tos savā starpā. Rakstnieks vai orators izmanto salīdzināšanu un kontrastēšanu, lai atrastu saites vai atšķirības. Šis režīms izmanto vairāk analīzes un argumentu nekā vienkāršākos.
Arguments, iespējams, ir atpazīstamākais no retoriskajiem veidiem. To visbiežāk izmanto politiķi, piemēram, Cicerons, vai reliģiskie līderi, piemēram, pāvests, lai paustu vienu viedokli ar nolūku pārliecināt cilvēkus piekrist. Arguments var būt izglītots minējums vai izdomāts mēģinājums pārliecināt, bet parasti ietver piemērus, stāstījumus, statistiku un analīzi pirms neizbēgama secinājuma izdarīšanas.