Gramatika ir valodniecības joma, kas ietver visas dažādās lietas, kas veido valodas noteikumus. Valodniecības apakšnozares, kas tiek uzskatītas par šīs jomas daļu, ietver sintakse, fonētiku, morfoloģiju un semantiku. Gramatika tiek izmantota arī kā termins, lai atsauktos uz noteiktas valodas preskriptīviem noteikumiem, kas laika gaitā var mainīties vai būt diskutējami.
Šo tēmu bieži iedala divās vispārīgās plašās kategorijās: aprakstošā un preskriptīvā. Abi viedokļi tiek plaši izmantoti, lai gan kopumā valodnieki tiecas izmantot aprakstošu pieeju gramatikai, savukārt cilvēki, kas māca noteiktu valodu, piemēram, angļu valodu, varētu sliecas uz preskriptīvāku pieeju. Parasti jebkurā pieejā ir mazliet dot un ņemt, kur preskriptīvists ir vismaz nedaudz aprakstošs, bet deskriptīvistam ir dažas preskriptīvisma tendences.
Aprakstošā pieeja mēģina aplūkot jebkuras runātās valodas vai dialekta gramatiku tādu, kāda tā faktiski pastāv, spriežot, vai teikums ir gramatisks vai ne, pamatojoties uz tās runas grupas noteikumiem, kurā tas tiek runāts, nevis uz citu, patvaļīgu noteikumu kopumu. . Piemēram, daudzās runas kopienās tāds teikums kā “Viņš pabeidza, tika nomests no zirga” būtu pilnībā gramatisks, un var izsecināt veselu valodas noteikumu kopumu, kas izskaidro, kāpēc šis veidojums ir gramatisks. Tomēr citā runas kopienā šo teikumu var uzskatīt par negramatisku, savukārt tāda versija kā “Viņš ir nomests no zirga” būtu gramatiskā versija. Vēl citā runas kopienā abas tiek uzskatītas par negramatiskām, un tikai tāda versija kā “Viņš tika nomests no zirga” tiek uzskatīta par pieņemamu.
Preskriptīvā gramatika aplūko runas normas, ko sniedz autoritatīvi avoti, piemēram, augstākā šķira vai akadēmiskā subkultūra, un rada stingrus noteikumus, kas jāievēro, lai visa runa šajā valodā tiktu uzskatīta par gramatisku. Tikai daži valodnieki izmanto preskriptīvu pieeju mūsdienu laikmetā, dodot priekšroku valodas aprakstam, kāda tā pastāv noteiktā runas kopienā. Daudzi skolotāji, gramatikas speciālisti un pedagogi kopumā joprojām ievēro preskriptīvu pieeju, tomēr pieturoties pie standartizētiem noteikumiem, kas ir vienīgais pareizais veids, kā runāt.
Dažos gadījumos preskriptīvu pieeju izmanto arī, mācot valodu cilvēkiem, kuriem tā nav dzimtā. Piemēram, mācot angļu valodu, var būt noderīgi izmantot “standarta” angļu valodas formu kā pamatu, lai mācītos, lai mazinātu apjukumu skolēnu vidū. Kad valoda ir apgūta, protams, pārņems mazāk preskriptīva pieeja, jo tas, kam nav dzimtā valoda, apgūst reģionālos noteikumus un jaunus dialektus, kas var neatbilst sākotnēji apgūtajai versijai.