Antoloģija, kas no grieķu valodas nozīmē “ziedu kolekcija”, ir literatūras, plašsaziņas līdzekļu vai mūzikas apkopojums, un tajā var būt esejas, dziesmas, dzeja, televīzijas programmas, filmas, drāma un īsfilma. Visizplatītākais antoloģijas veids ir literārs, ko bieži izmanto izglītības vidē. Lielāko daļu šo antoloģiju sastāda redaktors, kurš izvēlas literatūras gabalus no citiem avotiem, lai tos izdotu vienā grāmatā noteiktam mērķim. Piemēram, The Norton Anthology of African American Literature ir afroamerikāņu autoru rakstu krājums, kas aptver 250 gadus ilgu amerikāņu kultūru un vēsturi. Šāda veida tekstu parasti izmanto koledžas literatūras stundās.
Pirmās literārās antoloģijas bija vērstas uz dzeju, un tās var izsekot grieķiem jau 1. gadsimtā pirms mūsu ēras. Pašreizējā literārā antoloģija parasti ir saistīta ar noteiktu žanru vai laika periodu literārajā kultūrā, piemēram, amerikāņu literatūru, kas rakstīta pirms pilsoņu kara, vai ķīniešu-amerikāņu literatūru. Dažas antoloģijas ir saistītas ar noteiktu rakstīšanas veidu, piemēram, esejām, dzeju, lugām vai īsiem stāstiem, taču daudzas no tām ietver piemērus, lai definētu visu literāro periodu vai žanru.
Mūzikas antoloģija bieži vien ir komponista, dziedātāja vai grupas populārāko dziesmu apkopojums. Bītlu antoloģija būtu šāda veida kolekcijas piemērs. Muzikālās analīzes nolūkos var sastādīt cita veida muzikālo antoloģiju. Piemēram, var vēlēties apkopot tikai sieviešu mūzikas skaņdarbus un izpētīt to lietojumu, vēsturi, līdzības un kontrastus. Mūzikas kolekciju tendence kļuva populāra 16. gadsimtā, dažkārt īpaši akcentējot kādu personu vai notikumu, piemēram, uzkāpšanu tronī.
Turklāt antoloģijā var apvienot tādus medijus kā televīzija vai filmas. Piemēram, var apvienot ietekmīgas film noir filmas vienā kolekcijā vai atlasītās 1980. gadu populāro komēdiju epizodēs un izdot tās DVD.