Parateksts ir jebkurš papildu teksts vai cits atsauces materiāls, kas tiek pievienots autora publicētajam darbam. Viens no visizplatītākajiem veidiem, kā domāt par šāda veida materiāliem, ir dažādi priekšmeti, ko izdevēji iekļauj parastajā grāmatā, piemēram, grāmatas jaka, iekšējā vai aizmugurējā vāka izplūdums un autora profils. Par paratekstu tiek uzskatīti arī cita veida sveši papildinājumi grāmatas lappusēs. Visi šie vienumi tiek uzskatīti par paratekstu, jo tie ir ārēji atsauces materiāli, kas palīdz ierāmēt drukāto manuskriptu grāmatas iekšienē, bet nesniedzot tiešu ieguldījumu satura veidošanā.
Citi šāda veida atsauces teksta piemēri ir tādu personu ievadi vai priekšvārdi, kuras nav autors. Daudzās grāmatās šie materiāli ir iekļauti sākuma lappusēs, kur kāds cits rakstnieks var atkārtoti apstiprināt autora darbu, sniegt literāro kritiku vai iesaistīties cita veida ievadā. Par šāda veida atsauces teksta piemēriem var uzskatīt arī redaktora piezīmes.
Savas semantiskās lomas ziņā parateksta tipa elementi palīdz orientēties kādam, kas lasa autordarbu. Šāda veida ārējo tekstu galvenā iezīme ir tā, ka tie neveicina šo vienoto stāstījumu, kas ir kopīga autores grāmatas iezīme. Stāstījums ir grāmatas stāsts, ko daudzi autori saglabā no pirmās līdz pēdējai lappusei. Šajā stāstā vai stāstā vairums profesionāli apmācītu autoru saglabā noteiktu perspektīvu — vai nu viszinošu perspektīvu trešajā personā, vai varoņa vai varoņu kopas skatījumu. Dokumentālajā literatūrā stāstījums bieži vien ir no autora skatu punkta pirmās personas formā.
Pretstatā autora rūpīgi koptajam naratīva skatījumam, parateksts lauž naratīvu, skatoties uz to no malas. Šāda veida papildu tekstam ir vairāki mērķi, izņemot iepriekš minēto ievada lomu. Cita veida atsauces teksts var sniegt būtiskus faktus un saistītus ar stāstījumu, pastāstīt lasītājam par autora izcelsmi vai pieredzi vai citādi radīt pamatu daiļliteratūrai vai zinātniskai grāmatai.
Šāda veida atsauces kategorijas ir arī cieši saistītas ar citām. Viens, kas kļuvis populārs autordarbu postmodernajā analīzē, ir hipoteksts. Hipoteksts, kas tiek piedēvēts Eiropas rakstniekam Žerāram Dženetam, ir neskaidrāks parateksta sinonīms; abi šie vārdi attiecas uz avota materiālu vai līdzīgu teksta orientējošo kontekstu, lai gan daži akadēmiķi var noteikt savas atšķirības starp šiem terminiem.