Stāsts par Judīti un Holofernu, tāpat kā stāsts par Dāvidu un Goliātu, ir Vecās Derības stāsts par apspiestajiem, kas uzvar apspiedēju, vai par tikumību, kas uzvar netikumu. Šī iemesla dēļ gan Dāvids, gan Judīte tika uzskatīti par Kristus priekštečiem tādā Bībeles analīzē, ko sauc par tipoloģiju, kur Vecās Derības notikumiem ir zināma saistība ar Jaunās Derības stāstījumu par pestīšanu. Džūdita, kuras vārds nozīmē vienkārši “ebreju sieviete”, ir reta Bībeles varone stāstā no apokrifiem Bībelē, kura veica vardarbīgu darbību, lai glābtu savu tautu.
Abu tikšanās ir Judītes grāmatas centrā, īss un, iespējams, nevēsturisks stāsts par Asīrijas agresiju pret ebrejiem. Asīriešu ģenerālis Holoferns aplenca Betūlijas pilsētu, un drīz iedzīvotāji sāka aģitēt par padošanos. Tomēr kādai bagātai atraitnei, vārdā Judīte, radās plāns. Tovakar, tērpusies savās izcilākajās drēbēs un smērējot, viņa kopā ar savu kalponi izgāja cauri vārtiem un devās pāri ielejai uz ģenerāļa nometni. Tur viņa paskaidroja apsargiem, ka vēlas sniegt viņiem informāciju par labākajiem veidiem, kā iekļūt Betulijā.
Kad viņa tika uzņemta viņa klātbūtnē, Judita paskaidroja, ka aplenkums lika ebrejiem novērsties no savas reliģijas, un tāpēc viņi ir pelnījuši iznīcināšanu. Viņa apgalvoja, ka Dievs pats viņu ir sūtījis šajā uzdevumā. Tas viss ļoti iepriecināja Holofernu, tāpat kā Judītes izskats. Viņi vienojās: viņš nedarīs viņai pāri, un viņai būs atļauts pamest nometni naktī uz lūgšanu. Džūdita apgalvoja, ka tas ļautu viņai uzzināt no Dieva, kad tieši pilsētai būtu jāuzbrūk. Trīs dienas Džūdita uzturējās nometnē, ēdot tikai to ēdienu, ko viņas kalpone bija sagatavojusi un nēsājusi līdzi auduma maisā.
Ceturtajā vakarā Holoferns sarīkoja banketu saviem kalpiem, un viņš uzaicināja Judīti, kuru viņš bija ieradies arvien vairāk apbrīnot. Viņa ieradās ģērbusies savās smalkākajās drēbēs un paņēma līdzi arī vilnu, uz kuras bija iedots gulēt. Laimīgs ar viņu, Holoferns dzēra diezgan daudz, vairāk nekā jebkad mūžā, un pārāk daudz, lai saglabātu samaņu. Visi, izņemot Judīti un Holofernu, atstāja telti. Viena ar dzērumā guļošo ģenerāli Judīte lūdza spēku. Tad viņa satvēra viņa zobenu un ar diviem sitieniem nocirta viņam galvu. Viņas kalpone, gaidot ārpus telts, ienāca ar pārtikas maisu. Judīte iebāza Holoferna galvu maisā, un abas sievietes atstāja nometni, veicot ikvakara lūgšanu uzdevumu.
Taču šoreiz viņi turpināja staigāt. Pie Betūlijas vārtiem viņa aicināja ienākt, parādīja savu trofeju un lika vīriešiem nākamajā rītā veikt uzbrukumu Asīrijas nometnei. Viņi to izdarīja, un, kad asīrieši skrēja uz ģenerāļa telti, lai viņu pamodinātu, viņi atrada savu vadoni bez galvas. Šausmās asīrieši pameta nometni. Izraēlieši izlaupīja nometni; visas labākās Holoferna lietas tika nodotas Judītei, kura pēc tam tās nodeva sava nelaiķa vīra mantiniekiem.
Gan stāsts par Judīti un Holofernu, gan par Dāvidu un Goliātu kļuva nozīmīgi kristiešu tēlos par renesanses un baroka periodu. Tas, ka šī pasaka mūsdienās ir daudz mazāk zināma, ir saistīts gan ar katra stāsta avotu, gan ar katra varoņa lielāko nozīmi. Judītes grāmata ir viena no Bībeles apokrifajām grāmatām: tā ir izlaista no kanoniskajām protestantu versijām, lai gan joprojām ir daļa no katoļu teksta. Tātad grāmatai ir daudz mazāka vērtība nekā Samuēla grāmatai, kas ir kanoniska Bībeles grāmata visās kristiešu sektās un Dāvida un Goliāta stāsta avots.
Turklāt tam, ka karalis Dāvids bija Jaunavas Marijas priekštecis, viduslaikos un vēlākos laikos bija ļoti nozīmīgs, un visas viņa darbības radīja lielas sekas. Judīte tomēr nebija saistīta ar Kristus ģenealoģiju un pēc savas lielās uzvaras atgriezās parastajā atraitnes dzīvē.