Kas ir Bībeles teoloģija?

Bībeles teoloģija ir kristīgās teoloģijas nozare, kas visbiežāk nodarbojas ar cilvēku zināšanu par Dievu vēsturisko progresu, kā tas aprakstīts Bībelē. Bībeles teoloģijas izpēte izseko Dieva un cilvēku mijiedarbības vēsturei. Tās pirmie atbalstītāji, tostarp Gērhards Voss (1862–1949), uzskatīja Bībeles teoloģiju par pretstatu dažām sistemātiskās teoloģijas racionālisma tendencēm, jo ​​Bībeles teologi parasti tic pārdabiskajam vairāk nekā citi teologi.

Neskatoties uz zināmu vēsturisku spriedzi, sistemātiskajai teoloģijai un Bībeles teoloģijai parasti ir viena otru papildinošas attiecības ar nedaudz atšķirīgiem mērķiem. Kamēr sistemātiskā teoloģija mēģina klasificēt vai aprakstīt to, kas ir zināms vai ierosināts par Dievu saskaņā ar loģiskiem veidojumiem, Bībeles teoloģija cenšas izsekot vēsturei, kā šādas zināšanas par Dievu tika atklātas Bībelē. Citiem vārdiem sakot, sistemātiskajai teoloģijai ir tendence būt ar aktuālu pieeju, turpretim Bībeles teoloģijai biežāk tiek izmantota vēsturiska pieeja zināšanām vai priekšlikumiem par Dievu.

Voss un vairums citu Bībeles teologu apgalvo, ka Bībele satur virkni progresīvu atklāsmju par Dieva dabu. Vecā Derība iepazīstina ar Dieva raksturu un Dieva attiecību vēsturi ar cilvēkiem, īpaši izraēliešiem. Jaunās Derības tēma ir Dieva veiktā Savas tautas izpirkšana caur Jēzu Kristu. Šie divi galvenie Rakstu segmenti stāsta par pestīšanas vēsturi. Saskaņā ar šo uzskatu, viss Vecajā Derībā ir jāuztver kā priekšvēstnesis vai kas norāda uz Jēzu, savukārt Jauno Derību var pareizi saprast tikai kā Vecajā Derībā aizsāktās pestīšanas turpinājumu.

Lai pieturētos pie šī konkrētā viedokļa, zinātniekiem parasti ir jāpieņem daži pieņēmumi par Bībeli. Lai gan daudzi citi Bībeles pētnieki vai sistemātiski teologi uzskata Bībeli vienkārši par reliģisku tekstu un, iespējams, nemaz netic Dievam, lielākā daļa Bībeles teologu uzskata, ka Bībele ir autoritatīvs Dieva vārds. Piemēram, liela daļa Bībeles teologa skatījuma uz Veco Derību balstās uz pieņēmumu, ka izraēliešu vēsture mērķtiecīgi ved uz nākotnes notikumu — Kristus atnākšanu, kas varētu notikt tikai pārdabiski.

Lai gan diskusija par pestīšanas vēsturi ir visizplatītākais Bībeles teoloģijas veids, šis termins dažreiz tiek lietots arī, lai aprakstītu citus teoloģiskās izpētes veidus. Vienu veidu dažreiz sauc par fenomenoloģisku, kas nozīmē, ka tas mēģina aprakstīt noteiktu cilvēku uzskatus noteiktos laikos, piemēram, izraēliešu uzskatos Babilonijas trimdas laikā. Citi varētu uzskatīt ekseģētisko teoloģiju — mēģinājumu izmantot atbilstošu informāciju, lai noteiktu Bībeles autora vārdu precīzu nozīmi — kā Bībeles teoloģijas nozari. Tie, kas praktizē šāda veida teoloģiju, ne vienmēr pieturēsies pie tiem pašiem pieņēmumiem par Dievu un Rakstiem, kādiem, iespējams, būtu citi.