Ar terminu “zāles saknes” parasti apzīmē politisko kustību, ko vada mazas kopienas grupas un atsevišķi vēlētāji, nevis lielas partijas vai organizācijas. Šīs kustības parasti lielā mērā paļaujas uz vietējiem brīvprātīgajiem un vietējo aktīvismu, lai radītu atbalstu un impulsu mērķiem, kuriem tās tic. Politiķiem, kuri meklē kustības atbalstu, ir jāpieņem kustības mērķis, uzsverot valdības kā patiesa tautas kalpa lomu.
Jebkāda vietējā kampaņa ir vērsta uz problēmu, kas attiecas uz sabiedrību, un izraisa kaislīgu reakciju. Organizēšana notiek vietējā līmenī, bieži vien sākot ar nelielām sanāksmēm vai neformālām ballītēm. Aktīvisti var izmantot lūgumrakstus, vēstuļu rakstīšanas kampaņas, līdzekļu vākšanas pasākumus, demonstrācijas vai daudzas citas metodes, lai palielinātu izpratni un veidotu atbalstu.
Pirmo reizi reģistrētā frāzes “zāles saknes” lietojuma autors ir Radjards Kiplings 1901. gadā. Savā romānā Kiplings šo frāzi neizmanto mūsdienu politiskajā kontekstā, bet piešķir tai vispārīgāku nozīmi kā sākumam vai avotam. Viņš saka: “Kamēr es nenonācu Šamlegā, es nevarēju meditēt par lietu gaitu vai izsekot ļaunuma saknēm.”
Dažus gadus vēlāk šī frāze ieguva biežāk sastopamo politisko nokrāsu. Senators Alberts J. Beveridžs bija viens no pirmajiem, kas aprakstīja tautas gribu šādos terminos, 1912. gadā norādot: “Šī partija nāk no pamatiem.” Kopš tā laika “zāles saknes” galvenokārt tiek izmantotas, lai aprakstītu politisko darbību, tikai reizēm lietots, kā Kiplings sākotnēji bija iecerējis.
Politiķi parasti vēlas būt saistīti ar vietējām kustībām vai ar tautas mentalitāti kopumā, cenšoties iegūt vispārēju vēlētāju atbalstu. Pretinieki bieži tiek raksturoti kā “bez saskares”, vairāk rūpējas par bagātu atbalstītāju un īpašu interešu grupu atbalsta iegūšanu. Viņi piedāvā sevi kā alternatīvu izvēli, vēloties izvirzīt cilvēku vajadzības augstāk par korporācijām un partiju politiku.
Parasti pastāv lielāka iespēja, ka tās gūs panākumus politikām, kurām ir atbalsts no pamatiem. Gadījumos, kad šī atbalsta nav, organizācijas dažreiz ir mēģinājušas radīt kaut ko līdzīgu tautas kustībai. Šī stratēģija, kas pazīstama kā astroturfing, atdarina patiesas tautas kustības izskatu. Tas darbojas, organizējot īpašu interešu aizstāvju darbības, kas, šķiet, ir atšķirīgi sabiedrības locekļi. Šīs kampaņas galu galā var iegūt patiesu sabiedrības atbalstu, taču parasti labumu gūst sponsoru grupa, nevis sabiedrība kopumā.