Visas pasaules valodas izmanto darbības vārdus, lai izteiktu darbību vai stāvokli. Pēdējais ir neliels vārdu kopums, tostarp darbības vārda “būt” atvasinājumi, piemēram: ir, bija un bija. Viens veids, kā klasificēt plašo fizisko vai garīgo darbību vārdu dažādību, ir vai nu pārejoši, vai netransitīvi. Pārejas darbības vārdam ļoti vienkārši ir nepieciešams tiešs objekts – lietvārds, uz kuru attiecas darbība.
Ar dažiem izņēmumiem, piemēram, tikai viena vārda izsaukumiem, lielākā daļa gramatiski derīgo dotās valodas teikumu satur tiešu subjektu un predikāta darbības vārdu. Pilnajā teikumā “Viņa ir laimīga” tiek izmantots saistīšanas darbības vārds, lai saistītu subjekta vietniekvārdu ar tā aprakstošo īpašības vārdu. Citu lietvārdu nav, tāpēc darbības vārdam “ir” ir jābūt netransitīvam darbības vārdam. Tas pats attiecas uz darbības vārdu “Viņa nomira vakar”.
Vārds tranzitīvs ir atvasināts no latīņu vārdiem, kas nozīmē “šķērsot”. Transitīvais darbības vārds ir cēloņsakarības tilts. Teikums ar šādu darbības vārdu ir nepilnīgs, ja vien tas nesatur galveno aģentu, kā arī darbības vārda atveidotās darbības sekundāro saņēmēju. Pēdējais tiek saukts par darbības vārda tiešo objektu.
Piemērā “Viņa drosmīgi stājās pretī nāvei” darbības vārds ir pārejošs. “Nāve” ir viņas darbības tiešais objekts, saņēmējs. Šī vārda izlaišanas rezultātā tiek iegūts teikums, kam nav lielas jēgas. Darbības vārdus, kas var pieņemt tikai tiešu objektu, sauc par monotransitīviem.
Visas valodas, bet jo īpaši angļu valoda, mainās un kulturāli attīstās. Darbības vārdi īpaši pastāvīgi iegūst jaunas nozīmes. Lai gan daudzi darbības vārdi ir vai nu pārejoši, vai ne, ir tikpat daudzi, kuru pārejoši var būt vai nu atkarībā no to īpašās nozīmes vai lietojuma. Iepriekšējā rindkopā minēto piemēru var izmantot kā nepārejošu darbības vārdu, piemēram, “Viņa paskatījās uz priekšu, katru dienu ejot uz priekšu.” Šādus darbības vārdus sauc par ambitransitīviem.
Papildus tiešajam objektam transitīvs darbības vārds var pieņemt arī netiešu objektu – lietvārdu, kas ir tiešā objekta saņēmējs. Gandrīz visos gadījumos tas norāda, kam vai kam darbība ir vērsta. Angļu valodas gramatikā netiešais objekts vienmēr ir pirms tiešā objekta vārdu secībā. Vārda “Viņa man sagādāja prieku” teikuma struktūra ir: tiešs subjekts — pārejošs darbības vārds — netiešs objekts — tiešs objekts. Citi tā saukto ditransitīvo darbības vārdu piemēri ietver vārdus saņemt, lasīt, sūtīt un parādīt.