1500. gadu beigās, karalienes Elizabetes valdīšanas laikā, angļu sabiedrībā radās interese par literatūras stilu, kas pazīstams kā eifuisms. Paļaujoties uz sarežģītu literāro paņēmienu un verbālo elementu sēriju, šis konkrētais angļu prozas stils bija paredzēts izklaidēšanai, izmantojot mākslīgu daiļrunību un greznu valodu. Viena no galvenajām eifuisma iezīmēm ir izteikta un pārmērīga antitēžu izmantošana — ideju kontrastēšana, pretruna vai pretstatīšana — neatkarīgi no tā, vai katrai antitēzei ir jēga. Eifuisms ir svarīgāks par sižetu vai uzstādījumu, lai līdzsvarotu ritmu, frāžu garumu un to, kā skaņas atbilst vārdos un teikumos.
Kā rakstīšanas stils eifuisms savu nosaukumu ieguvis no varoņa Eifusa, kurš parādās angļu rakstnieka Džona Lailija publicēto darbu sērijā. Lailijs pirmo reizi publicēja Euphues: The Anatomy of Wit 1578. gadā. Pēc tam 1580. gadā viņš publicēja Euphues and His England. Abi darbi demonstrēja īpaši izsmalcinātu literāro ierīču izvēli, tostarp antitēzes, retoriku un aliterācijas, lai skaļi nolasot nodrošinātu precīzu verbālo mērītāju vai ritmu. Angļu sabiedrības locekļiem tik ļoti patika Lilijas rakstīšana, ka šis stils ātri kļuva populārs citu tā laika rakstnieku vidū.
Antitēzei ir galvenā nozīme eifuistiskā rakstīšanas stilā, tāpat kā retoriskajai valodai. Tāpat kā retorika, eifuisms mums ir pazīstams ar savu sarežģīto un puķaino valodu. Atšķirībā no retorikas ar tendenci uz nepatiesību un tukšām idejām, eifuisms cenšas izcelt zināšanas par klasisko literatūru un zinātni. Šajā konkrētajā stilā ievērojama ir arī aliterācija, atkārtotu vārda sākuma skaņu izmantošana frāzē. Visas eifuisma darbā izmantotās literārās metodes tiek izmantotas tīšām pārmērībām, veselas muļķības frāzes maskējot kā sarežģīts diskurss.
Eifuistisko stilu raksturo vienāda garuma frāzes, līdzsvars un skaņu atbilstība, taču Elizabetes laikos tika uzskatīts, ka ar to saistītajam stāstījumam nebija lielas nozīmes. Sižeti, varoņu attīstība un iestatījumi netika novērtēti kā kaut kas vairāk kā ietvars interesantāku tēmu un mijiedarbības attēlošanai. Tā vietā, kā renesanses laikmeta pārstāvji, modes sabiedrība bija vairāk ieinteresēta, lai citu sarunas un zināšanas kalpotu kā izklaide. Šāda izvēle bija īpaši aktuāla attiecībā uz mīlestības vai romantikas jautājumiem — eifuismā iecienīto tēmu.
Anglija nav vienīgā kultūra, kas bauda šādus greznus un pārāk izsmalcinātus rakstīšanas stilus. Spānija un citas Eiropas valstis baudīja līdzīgus darbus 16. gadsimta beigās. Lai gan eifuisms ir populārs visā Eiropā, tas ir stingri 16. gadsimta stils. Lai gan pēc 16. gadsimta eifuistiskie darbi vairs netika popularizēti, tie ietekmēja tādus kā Viljams Šekspīrs un nodrošināja satīrisku barību Valteram Skotam.