Protestantu teoloģija ir visaptverošs termins jaunām baznīcām un reliģiskajām grupām, kas atdalījās no katoļu baznīcas Rietumeiropā. Protestantu revolūcijas sākums tiek piedēvēts vācu teologam Mārtiņam Luteram 16. gadsimtā, lai gan to raksturo nevis tas, ka cilvēki vispār sacēlās pret katolicismu, bet gan tāpēc, ka tā bija tik veiksmīga. Termins protestants datēts ar “protesta vēstuli”, ko 1529. gadā luterāņu prinči nosūtīja Speijeras diētai. Kopš Lutera šis termins ir iekļāvis visus praktizētājus, kas nav katoļi, tik daudzveidīgi kā luterāņi, kalvinisti, baptisti un kvekeri.
Kamēr katoļu baznīca bija skatījusies sevī caur jezuītiem un Erasma humānisma noslieci, pirmā šķelšanās notika 1517. gadā, kad Luters uz baznīcas durvīm izlika savas 95 tēzes. Luters sāka ar protestu pret indulgenču pārdošanu, ar kuru bagāti cilvēki varēja iegādāties sertifikātus, kas saīsināja šķīstītavā pavadīto laiku un tādējādi atviegloja ceļu uz debesīm. Luters uzskatīja, ka tikai Dievs var dot pestīšanu.
Saksijas kūrfirsts Frīdriha aizsardzības dēļ Luters spēja attīstīties un attīstīt savas teoloģijas. Viņa panākumi ļāva citiem teologiem, piemēram, Žanam Kalvinam, anabaptistiem un Huldriham Cvingli izstrādāt pašiem savas teoloģijas. Protestantisma ilgtermiņa izdzīvošana ir saistīta ar tādu valstu kā Anglija vēlmi atdalīties no katoļu baznīcas, pat ja šādu pārtraukumu iemesls bija nereliģiozi iemesli.
Izcelsmes un uzskatu dažādības dēļ nav vienas atsevišķas protestantu teoloģijas. Tā vietā pastāv dažādas idejas par galvenajiem kristīgās ticības principiem. Tie koncentrējas uz Euharistiju vai misi, pestīšanas būtību un sakramentiem.
Katoļu baznīca tic idejai par transsubstanciāciju mises laikā. Tas nozīmē, ka maize un vīns burtiski pārvēršas par Kristus miesu un asinīm. Protestantu teologi tam gandrīz nepiekrīt. Luters un Kalvins ticēja būtībai, kurā maize un vīns pārvēršas Kristus miesā un asinīs tikai tad, kad tos patērē. Savukārt Cvinglijs uzskatīja, ka Kristus pēdējā vakarēdiena laikā bija simbolisks.
Visi sākotnējie protestantu teologi uzskatīja, ka svētajam Hipo Augustīnam bija taisnība, ticot pirmatnējam grēkam. Luters uzskatīja, ka viss, kas cilvēkam nepieciešams, lai nokļūtu debesīs, ir tikai ticība vai sola fide latīņu valodā. Viņš arī uzskatīja, ka labie darbi ir būtiski, lai iegūtu Dieva žēlastību. Daži protestanti, piemēram, Kalvins, ticēja predestinācijai. Tas nozīmēja, ka Dievs jau bija izlēmis izredzētos, un dzīves izvēlei nebija nozīmes tam, kurš tika izglābts un kurš nolādēts.
Katoļu baznīca uzskatīja, ka ir septiņi sakramenti, tostarp kristības, konfirmācija, Svētā Euharistija un grēku nožēla. Pārējie trīs bija ārkārtēji ieziešana jeb pēdējie rituāli, svētie rīkojumi un laulība. Anglikāņu protestantu teoloģijā bieži vien ir visi septiņi, bet īpaša nozīme tiek piešķirta kristībām un Svētajai Euharistijai, jo tās ir ordinējis Kristus.
Savukārt Luters bija elastīgāks un uzskatīja, ka sakraments atbrīvo grēku, tāpēc būtu jāņem vērā tikai kristības, Svētā Euharistija un pēdējie rituāli. Citas tradīcijas uzskata, ka sakramentu nav vai tiem ir tikai simboliska nozīme. Citi, piemēram, baptisti un anabaptisti, ir radījuši jaunus sakramentus savām baznīcām.
Lai gan protestantu teoloģijā ir daudz nelielu ideju un pretrunu, ir vērts atzīmēt, ka visas baznīcas tic Bībeles pārākumam. Latīņu valodā to sauc par sola scriptura. No otras puses, katoļu baznīca uzskata, ka Baznīcas tradīcijas ir līdzvērtīgas Svētajiem Rakstiem.