Neskatoties uz to, ka tā ir viena no svarīgākajām lietām, kas mums nepieciešama ikdienas dzīvē, daži no mums reti domā par latīņu alfabētu: no kurienes tas nāk, kā tas nokļuva tur, kur tas ir tagad, kurš izlēma iekļaut burtus, kurš to izgudroja. ? Latīņu alfabēta nosaukums cēlies no grieķu vārdu “alfa” un “beta” kombinācijas.
Pirmajām rakstīšanas sistēmām nebija pareiza alfabēta, bet tās bija diezgan līdzīgas Āzijas valodām, piemēram, ķīniešu valodām, kur katrs simbols apzīmē vārdu, nevis burtu. Šie alfabēti ir datēti ar 3500. gadu pirms mūsu ēras, kad šumeri un ēģiptieši nāca klajā ar rakstu sistēmu, kas ietvēra hieroglifus un ķīļveida simbolus. Pirmo alfabētu per se izgudroja feniķieši aptuveni 1000. gadā pirms mūsu ēras. Tagad tas tiek uzskatīts par mums zināmā latīņu alfabēta izcelsmi, lai gan bija dažas ievērojamas atšķirības. Sākumā feniķiešu alfabētā nebija patskaņu, un tas bija arī salīdzinoši īsāks — 22 burti. Feniķiešu alfabēts bija fonētiski balstīts.
Latīņu alfabēts, kā mēs to zinām, dzima etruskos Romas Republikas laikos, aptuveni 5. gadsimtā pirms mūsu ēras. Romas impērijai izpletoties visā Eiropā, paplašinājās arī latīņu alfabēts, galu galā sasniedzot Rumāniju un Angliju. Turpmākajos gadsimtos tika veiktas izmaiņas latīņu alfabētā, līdz tas beidzot sasniedza šodienas formu.
Kursīvs raksts un mazie burti nepastāvēja līdz viduslaikiem, un daudziem burtiem sākotnēji bija dubults uzdevums, apzīmējot vairāk nekā vienu skaņu. Burts W tika ieviests 14. gadsimtā; burts J kļuva par daļu no latīņu alfabēta tikai 1600. gados; un burts V to izdarīja tikai 18. gadsimta beigās. Latīņu alfabēts pēc tam ir palicis nemainīgs, lai gan ir eksperti, kas iesaka to uzlabot, aizstājot dažus burtus ar citām, fonētiskākām alternatīvām.