Socioloģija ir ļoti plaša akadēmiskā joma, kas pēta cilvēku sabiedrības. Ņemot vērā civilizētās pasaules vērienu un sarežģītību, daudzi sociologi koncentrējas uz savu tēmu vieglāk pārvaldāmā makro līmenī. Tomēr daži sociologi iesaistās teorētiski universālo principu un struktūru kritiskā analīzē, kas nosaka visu cilvēku sabiedrību organizāciju un uzvedību. Lai gan šīs socioloģijas teorijas ir vispārinātas, tās var iedalīt divos kategoriskos jautājumos. Viena risina jautājumus, kurus socioloģijai vajadzētu uzdot, savukārt otra veida teorija ir par metodoloģiju vai to, kā socioloģija tuvojas atbildēm uz saviem jautājumiem.
Gandrīz kopš civilizācijas sākuma sociālie domātāji lielā mērā ir mēģinājuši izprast tādus sabiedrības elementus kā ģimene, tirdzniecība un valdība. 19. gadsimta beigās, Otrās industriālās revolūcijas kulminācijā, strauju sabiedrības pārmaiņu laikmetā, socioloģija kā zinātne radās. Franču filozofs ierosināja pozitīvismu kā vienu no pirmajām un ietekmīgākajām socioloģijas teorijām. Zinātniska metode — minējumu un novērojumu cikls — varētu dot izpratni, līdzekli un utopisku sabiedrības “pozitīvisma” posmu.
Ātri sekoja pretējas teorijas, tostarp marksisms, kas apgalvoja, ka strukturālām lietām, piemēram, sociālajai šķirai un darba dalīšanai, ir deterministiska ietekme uz sabiedrību. Plašāk un akadēmiskā ziņā antipozitīvismu kā alternatīvu metodoloģisku ietvaru piedāvāja vācu sociologu grupa. Viņi uzstāja, ka neatkarīgi no tā, cik enerģiska ir kritiskā analīze, sabiedrība ir pārāk sarežģīta, lai ņemtu empīrisku datu kopumu un izdarītu secinājumus par sociālo iemeslu. Antipozitīvisms būtībā nošķīra abas konkurējošās socioloģijas pieejas, ļaujot veikt objektīvus pētījumus, vienlaikus veicinot subjektīvas teorētiskas diskusijas.
Sākot ar pirmajām universitāšu socioloģijas nodaļām Eiropā, pozitīvisms tika pilnveidots un pārveidots par funkcionālismu. Tās pamatprincips ir tāds, ka sabiedrība ir organiska un ievēro dabas likumus. Ņemot vērā bioloģiju, izmērāmi fakti par sabiedrību rodas tieši no tās institucionālajām vai strukturālajām daļām un ietekmē visas sistēmas “veselību”. Socioloģijas konfliktu teorijas apvērš šo vienādojumu, bieži skaidrojot, ka sabiedrībā skaidri redzamā nevienlīdzība un disfunkcijas rada šķībus simptomus, kurus nevajadzētu mērīt kā “faktus”.
Tikmēr koledžās un universitātēs socioloģijas teorijas attīstījās pa dažādām, neatkarīgām paradigmām. Simboliskais interakcionisms izmantoja subjektīvu un kvalitatīvu pieeju, lai izprastu indivīda mijiedarbību viņa simboliskās sabiedrības interpretācijas kontekstā. Līdz ar elektronikas tehnoloģiju progresu un informācijas revolūcijas atnākšanu straujās pārmaiņas sabiedrībā ir dažādojušas socioloģijas akadēmiskās teorijas. Lai gan ir daudz no jauna nosauktu sistēmu un perspektīvu, lielākā daļa no tām tiek sauktas par vidēja līmeņa teorijām. Viņiem parasti ir divas kopīgas lietas: skaitļošanas statistika un mēģinājums saskaņot vēsturiski konkurējošās divas kategoriskas pieejas socioloģijai.