Analogā spriešana ir informācijas apstrādes metode, kas salīdzina līdzības starp jauniem un saprastiem jēdzieniem, pēc tam izmanto šīs līdzības, lai iegūtu izpratni par jauno jēdzienu. Tas ir induktīvās spriešanas veids, jo tas cenšas nodrošināt izpratni par to, kas, visticamāk, ir patiess, nevis deduktīvi pierādīt kaut ko kā faktu. Šo metodi var izmantot gan bērni, gan pieaugušie, lai uzzinātu jaunu informāciju vai kā daļa no pārliecinoša argumenta.
Spriešanas process sākas, personai nosakot mērķa jomu vai jauno ideju, kas jāapgūst vai jāpaskaidro. Pēc tam to salīdzina ar vispārīgu atbilstības domēnu vai ideju, kas jau ir labi saprotama. Abiem domēniem ir jābūt pietiekami līdzīgiem, lai varētu veikt derīgu un būtisku salīdzinājumu. Tiek izvēlētas konkrētas īpašības, kas pieder atbilstošajam domēnam, pēc tam mērķa domēnā tiek meklēti saistīti vienumi, lai abus domēnus saistītu kopā. Piemēram, pārtikas ietekme uz cilvēka ķermeni var līdzināties benzīna iedarbībai uz automašīnu, jo tie abi ir atbildīgi par to, lai vienības pareizi funkcionētu.
Analoģiskā spriešana balstās uz smadzeņu spēju veidot modeļus pēc asociācijas. Smadzenes var vieglāk saprast jaunus jēdzienus, ja tie tiek uztverti kā daļa no modeļa. Ja jaunu koncepciju salīdzina ar kaut ko, ko smadzenes jau zina, iespējams, ka smadzenes vieglāk uzglabās jauno informāciju.
Analogās spriešanas procesa un efektivitātes izpēte tiek izmantota daudzās jomās. Tā kā analoģijas parāda līdzību iespējamību, nevis faktisko pierāda, advokāti var izmantot analoģiskus argumentus lietās, kurām nav daudz pierādījumu. Šāds arguments norāda uz divu ideju vai objektu līdzību, pēc tam izmanto šo kopīgo līdzību, lai argumentētu, ka idejām, iespējams, ir arī citas kopīgas lietas. Piemēram, advokāts var veidot analoģiju starp savu klientu un iepriekšēju tiesas prāvu par to pašu nodarījumu, kurā persona tika atzīta par nevainīgu. Tā kā apsūdzību apstākļi ir līdzīgi, advokāts iebildīs, ka arī rezultātiem jābūt līdzīgiem.
Zinātnes nozare arī izmanto šāda veida argumentāciju, taču to izmanto jaunu jēdzienu izdomāšanai, nevis pārliecināšanai. Zinātnieki bieži salīdzinās pierādītu zinātnisku procesu ar nepierādītu, lai izveidotu hipotēzes, uz kurām balstīt jaunus pētījumus. Viņi var izdomāt, ka, tā kā divi procesi vienā ziņā ir līdzīgi, tiem var būt vairāk kopīgu lietu.
Psihologi bieži koncentrējas uz spriešanas kognitīvajiem aspektiem. Viņi var veikt pētījumus, lai noteiktu, kā un kāpēc smadzenes saglabā informāciju, izmantojot analoģijas. Psihologi var arī izpētīt atšķirības starp to, kā bērni un pieaugušie tos izmanto.