Apaču vēsture: galvenie pagrieziena punkti

Lielākā daļa priekšstatu par apačiem Latvijā nenāk no vēstures, bet no Karla Maja romāniem un 20. gadsimta 60. gadu Rietumvācijas un Dienvidslāvijas filmām, kas te bija ļoti populāras. Vinetū ir izdomāts apaču virsaitis, un Karls Majs pirmās grāmatas sarakstīja, nekad nebūdams Ziemeļamerikas dienvidrietumos. Viņa apaču tēls ir vācu 19. gadsimta romantisma produkts, nevis etnogrāfisks apraksts.

Praktiskās sekas ir konkrētas. No Maja nāk priekšstats par vienu cilti ar vienu virsaiti, kas īstenībā nekad nav pastāvējusi: apaču sabiedrības pamatvienība bija neliela radniecīgu ģimeņu grupa, un vadonis vadīja tikai tik ilgi, kamēr viņam sekoja brīvprātīgi. No filmām nāk arī prēriju tipa spalvu galvasrota, kas apaču kultūrai nav raksturīga. Ja rakstāt referātu vai ceļojuma plānu, šie divi pieņēmumi ir pirmie, kas jāatmet.

Apači, navahi un komanči regulāri tiek sajaukti. Pārbaude ir valoda un saimniecība: apači un navahi runā atabasku valodās, komanči runā jutoacteku valodā un bija tipiska prēriju bizonu mednieku un zirgu tauta. Navahu un apaču atšķirība savukārt ir tā, ka navahi no kaimiņu puebliem pārņēma aitkopību, audumu aušanu un lielus apmetņu kompleksus, savukārt apaču grupas palika mobilākas.

Otra bieža sajaukšana ir pats vārds. „Apache“ ir sveša izcelsme, visticamāk, no kaimiņu tautas valodas, savukārt pašnosaukumi dažādās grupās skan līdzīgi vārdiem Nde vai Inde, kas nozīmē vienkārši „cilvēki“. Tāpat apaču vārds ir pielipis lietām, kam ar tautu nav nekāda sakara: ASV armijas triecienhelikopteram, tīmekļa serveru programmatūrai un pat 20. gadsimta sākuma Parīzes ielu bandām. Neviens no tiem nav avots par vēsturi.

Izšķirošais jēdziens ir cilšu suverenitāte. Federāli atzīta cilts ASV ir atsevišķa publisko tiesību vienība ar savu valdību, un tās attiecības ar federālo valdību veidojas pēc līgumu un federālo likumu, nevis štata tiesību loģikas. No tā izriet praktiskas lietas: sava policija un tiesa, sava nodokļu un licencēšanas kārtība rezervāta teritorijā, tiesības noteikt dalības kritērijus un bieži arī azartspēļu vai tūrisma bizness kā budžeta balsts.

Otrs izšķirošais faktors ir ūdens un derīgie izrakteņi. Dienvidrietumos ūdens tiesības ir vērtīgākas par zemi, un daļa lielāko tiesvedību starp ciltīm, štatiem un federālo valdību pēdējās desmitgadēs ir bijušas tieši par ūdeni un par kalnrūpniecību svētvietās. Tas, nevis 19. gadsimta kaujas, nosaka apaču kopienu ikdienas ekonomiku.

Precīzus datumus par periodu pirms spāņu ierašanās neviens nevar nosaukt. Migrācijas laiks ir rekonstruēts no valodniecības, arheoloģijas un keramikas, un zinātnieku aplēses atšķiras par vairākiem gadsimtiem. Tāpat 19. gadsimta notikumu apraksti gandrīz pilnībā nāk no armijas ziņojumiem un preses, tātad no vienas konflikta puses, savukārt apaču mutvārdu tradīcija tika pierakstīta daudz vēlāk.

Ja vajadzīga precizitāte par konkrētu cilti, jāskatās tieši attiecīgās nācijas oficiālais resurss, nevis vispārīgs raksts par „apačiem“, jo notikumu gaita Meskalero, Sankarlosas un Hikariljas kopienām atšķiras. Akadēmiski droši ceļi ir Smitsona institūta Amerikas indiāņu muzejs un ASV Kongresa bibliotēkas digitalizētie krājumi.