TJG Online
Savienotās Valstis

Starpštatu tirdzniecības likums un ES vienotais tirgus

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

1887. gada Starpštatu tirdzniecības likums bija pirmais ASV federālais tiesību akts, kas pakļāva privātu nozari, vispirms dzelzceļus, pastāvīgas federālas iestādes uzraudzībai. Eiropā līdzvērtīgo lomu pilda nevis viens likums, bet Eiropas Savienības vienotā tirgus regulējums, kas Latvijā darbojas tieši.

Likuma iemesls bija 19. gadsimta dzelzceļu vara. Sabiedrības, kas kontrolēja vienīgo ceļu uz tirgu, lieliem klientiem piešķīra slepenas atlaides, bet mazajiem lauksaimniekiem un vietējiem uzņēmumiem noteica augstas cenas. Atsevišķie štati šo praksi regulēt nespēja, jo pārvadājumi šķērsoja robežas, un ASV Konstitūcijas tirdzniecības klauzula tirdzniecību starp štatiem atstāj federālās varas ziņā.

Likums noteica, ka pārvadājumu tarifiem jābūt saprātīgiem un taisnīgiem, aizliedza slepenas atlaides un diskrimināciju starp klientiem, prasīja tarifus publicēt un izveidoja Starpštatu tirdzniecības komisiju. Šī komisija tiek uzskatīta par pirmo mūsdienu tipa federālo regulatoru, un pēc tās parauga vēlāk veidotas iestādes enerģētikā, sakaros un vērtspapīru tirgū.

Sākotnēji komisijas pilnvaras bija vājas, jo tiesas tās interpretēja šauri, un tikai 20. gadsimta sākuma grozījumi ļāva faktiski noteikt maksimālos tarifus. Vēlāk komisijas kompetencē nonāca arī autopārvadājumi. Pēc 1980. gadu deregulācijas viļņa nozares cenu regulējums lielā mērā tika atcelts, komisija 20. gadsimta beigās likvidēta, un tās atlikušās funkcijas pārņēma cita federāla iestāde.

Eiropas Savienībā tas pats uzdevums, proti, novērst, ka robežas un vietējie noteikumi sadala tirgu, ir risināts citādi. Preču, pakalpojumu, personu un kapitāla brīva aprite izriet tieši no Līguma par Eiropas Savienības darbību, un to papildina regulas un direktīvas par atsevišķām nozarēm. Regula Latvijā ir piemērojama tieši, bet direktīva jāpārņem nacionālajos tiesību aktos, un tieši ap to bieži rodas praktiskās atšķirības starp dalībvalstīm.

Pārvadājumos Eiropas Savienība ir gājusi līdzīgu ceļu kā ASV, tikai vēlāk: dzelzceļa tirgus pakāpeniski atvērts konkurencei, infrastruktūras pārvaldītājs nodalīts no pārvadātāja, bet autopārvadājumos saskaņoti darba un atpūtas laika, atalgojuma un kabotāžas noteikumi. Latvijas uzņēmumiem tas nozīmē, ka noteikumi lielā mērā ir vienādi visā Eiropas Savienībā, bet kontrole notiek katrā valstī atsevišķi.

Ja Latvijas uzņēmums saskaras ar to, ka lielākais tirgus dalībnieks izmanto dominējošo stāvokli vai piemēro nepamatoti atšķirīgus nosacījumus, tas nav vēstures jautājums, bet konkurences tiesību jautājums. Sūdzību iesniedz Konkurences padomei, un plaša mēroga pārrobežu lietās rīkojas arī Eiropas Komisija. Ja šķērslis rodas no citas dalībvalsts iestādes lēmuma, darbojas arī bezmaksas problēmu risināšanas tīkls SOLVIT.

Ko no šī likuma der paturēt prātā

Galvenā doma ir vienkārša: kad infrastruktūra ir dabiskais monopols, konkurence pati par sevi nerodas, un tirgus noteikumus nosaka tas, kurš kontrolē ceļu. Tāpēc arī mūsdienās regulētas tiek tieši tīkla nozares, tas ir, dzelzceļš, elektrotīkli, gāzes pārvade, ūdensapgāde un daļēji sakaru tīkli.

Otra doma ir par regulatora neatkarību. ASV 1887. gada pieredze rāda, ka iestāde bez reālām pilnvarām un bez finansējuma kļūst dekoratīva. Latvijā tīkla nozaru regulēšana ir Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas kompetencē, un tās lēmumi par tarifiem ir pārsūdzami tiesā.

Kur vērsties Latvijā

Konkurences pārkāpumi, aizliegtas vienošanās un dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir Konkurences padomes kompetencē, un iesniegumu var iesniegt arī uzņēmums, kas cietis kā klients. Komunālo pakalpojumu tarifu jautājumos vēršas Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijā.

Sarežģītās lietās, īpaši ja runa ir par aizliegtu vienošanos vai lielu zaudējumu piedziņu, ir vērts piesaistīt juristu, kas specializējies konkurences tiesībās. Pierādījumu savākšana šādās lietās ir prasīga, un iesniegums bez faktiem parasti beidzas ar atteikumu sākt lietu.

Latvijas uzņēmējam no šīs vēstures izriet pavisam praktisks secinājums. Tirdzniecībā ar citu Eiropas Savienības dalībvalsti nav muitas robežas, bet ir citas prasības: preču atbilstības un marķējuma normas, pievienotās vērtības nodokļa reģistrācija darījumiem Savienības iekšienē un pārskati par preču apriti. Šo prasību neievērošana visbiežāk atklājas nodokļu pārbaudē, nevis uz robežas, tāpēc kārtība jāsakārto jau pirms pirmā darījuma, konsultējoties ar grāmatvedi un pārbaudot aktuālās prasības Valsts ieņēmumu dienestā.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Savienotās Valstis Sadaļas jautājumi ar burtu S Ziņot par neprecizitāti