Cik īsti ir laikrakstu stāsti?

Nesen veiktā aptauja par laikrakstu ticamību liecina, ka tikai 17% cilvēku viņu dienas laikraksts uzskata par pilnīgi ticamu. The New York Times un The Wall Street Journal ticamības rādītāji bija pat 50%. Vai tad pasauli tagad apdzīvo mediju gudri ciniski lasītāji, vai arī cilvēki vienkārši ir zaudējuši ticību medijiem kopumā?

Viens no galvenajiem laikrakstu stāstu ticamības faktoriem ir anonīms avots. Tas attiecas uz cilvēkiem, kuri bieži parādās laikrakstu rakstos, sniedzot viedokli vai iekšējās zināšanas par stāstu. Problēma, protams, ir tāda, ka anonīmais avots nekad netiek nosaukts. Anonīmā avota izmantošanu var redzēt pat 1970. gados, kad The Washington Post atklāja Deep Throat in the Watergate Scandal.

Reportieris nekad neatteiksies no sava anonīma avota vārda; tā tiek uzskatīta par žurnālistikas ētikas neatņemamu sastāvdaļu. Tomēr nesen laikrakstam New York Times bija jāizdrukā četras lappuses ar atvainošanos par reportiera Džeisona Blēra izdomājumiem. Blēra laikrakstu stāsti parādījās vairāk nekā trīs gadus, un tika atklāts, ka tie ir pilni ar krāpnieciskiem faktiem un informāciju. Lielākā daļa nepārbaudītu izdomājumu bija ietverti anonīmos avotu citātos.

Šī nebija vienīgā reize, kad tiks drukāta atvainošanās par laikrakstu rakstu safabricēšanu. Riks Bregs, cits Times reportieris, bija spiests atkāpties no amata, jo viņa stāsti tika atzīti par krāpnieciskiem. USA Today reportieris Džeks Kellijs safabricēja daudzus stāstus, tostarp savu aculiecinieka stāstījumu par sprādzienu kafejnīcā Izraēlā.

Dažos gadījumos sabiedrība zina, ka laikrakstu stāsti ir vienkārši nepatiesi vai pārspīlēti. Britu tabloīdu prese ir vieni no sliktākajiem stāstniekiem pasaulē. Liela daļa šo dienas laikrakstu ir piepildīti ar ekskluzīviem slavenību stāstiem, ko stāstījuši tuvi draugi. Ir labi zināms, ka tā sauktais tuvais draugs patiesībā ir slavenība, kas meklē papildu publicitāti.

Pastāv arī fakts, ka daudzi laikraksti ir neobjektīvi pret vienu konkrētu politisko partiju. Redaktori var publicēt politiskus stāstus, kas dod priekšroku savai politiskajai partijai, kā arī laikrakstu stāstus, kas labākajā gadījumā liek pretējās politiskās partijas izskatīties kā velna pielūdzējiem. Vecais teiciens neticiet visam, ko lasāt avīzēs, ir jāpatur prātā, lasot lielu daļu avīžu stāstu, īpaši tos, kuros kā galveno faktu sniedzēju bieži citēti anonīmi avoti.