TJG Online
Cilvēki

Kas bija Džeimss Monro un Monro doktrīna?

Īsā atbilde

Džeimss Monro (1758-1831) bija ASV piektais prezidents no 1817. līdz 1825. gadam un pēdējais no dibinātāju paaudzes šajā amatā. Viņa vārdā nosaukta Monro doktrīna, 1823. gadā pasludinātā nostāja, ka Eiropas lielvalstis vairs nedrīkst veidot jaunas kolonijas Amerikas kontinentos un iejaukties to valstu lietās, apmaiņā pret ASV atturēšanos no Eiropas iekšējiem konfliktiem.

Monro nāca no Virdžīnijas, jaunībā cīnījās Neatkarības karā un tika ievainots, pēc tam bija senators, sūtnis Francijā un Lielbritānijā, Virdžīnijas gubernators, valsts sekretārs un kara sekretārs Džeimsa Medisona valdībā. Tieši kā sūtnis viņš piedalījās Luiziānas iegādē no Francijas 1803. gadā, kas pārdubultoja jaunās valsts teritoriju.

Viņa prezidentūru sauc par labo jūtu laikmetu, jo federālistu partija bija sabrukusi un partiju cīņa uz laiku norima. Aiz šī miera tomēr veidojās nākamā gadsimta galvenā plaisa: 1820. gada Misūri kompromiss uz laiku sabalansēja vergturu un brīvo štatu skaitu un novilka līniju, uz kuras rietumu teritorijās vergturība būtu atļauta vai aizliegta. Tas atlika konfliktu, nevis atrisināja to.

Monro doktrīna tika pasludināta gadskārtējā vēstījumā Kongresam 1823. gadā, un tās faktiskais autors lielā mērā bija valsts sekretārs Džons Kvinsijs Adamss. Tobrīd ASV nebija flotes, kas to varētu īstenot; doktrīnu praksē nodrošināja Lielbritānijas flote, kurai bija pašai savas intereses nepieļaut Spānijas atgriešanos Latīņamerikā. Reāla politiska ietekme doktrīnai radās tikai 19. gadsimta beigās, kad ASV kļuva par jūras lielvalsti.

Monro nomira 1831. gada 4. jūlijā, tāpat kā pirms viņa Džefersons un Džons Adamss. Viņa vārdā nosaukta arī Libērijas galvaspilsēta Monrovija, jo viņa prezidentūras laikā atbrīvoto vergu pārvietošanu uz Rietumāfriku atbalstīja ASV valdība.

Kāpēc tas interesē tieši Latvijas lasītāju

Monro doktrīna ir klasiskais piemērs ietekmes sfēru domāšanai: lielvalsts pasludina reģionu par jomu, kurā citu valstu iejaukšanās nav pieļaujama. Tieši pret šādu loģiku Latvija vēsturiski ir cietusi, jo 1939. gada slepenie protokoli bija tieši ietekmes sfēru sadalījums.

Tāpēc ir vērts zināt otru ASV ārpolitikas tradīciju, kas Latvijai izrādījās izšķiroša. 1940. gada jūlijā ASV Valsts departaments nāca klajā ar Samnera Velsa deklarāciju, kas nosodīja Baltijas valstu okupāciju un iezīmēja neatzīšanas politiku. Šī politika turpinājās piecdesmit gadus: ASV nekad neatzina Latvijas iekļaušanu PSRS, un Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība Vašingtonā turpināja darboties visu okupācijas laiku.

Lamatas: doktrīna un tās vēlākie papildinājumi

Biežākā kļūda ir piedēvēt Monro doktrīnai to, ko tajā pievienoja vēlāk. Tā sauktais Rūzvelta papildinājums 20. gadsimta sākumā pavērsa doktrīnu no aizsardzības pret Eiropu uz ASV tiesībām pašai iejaukties Latīņamerikas valstu iekšējās lietās parādu un nekārtību gadījumā. Tas ir Teodora Rūzvelta, nevis Monro, mantojums.

Otra kļūda ir uzskatīt doktrīnu par likumu. Tā nekad nav bijusi ne starptautisks līgums, ne Kongresa pieņemts akts, bet gan vienpusēji pasludināta politiska nostāja vēstījumā Kongresam. Tieši tāpēc tās saturu katra administrācija ir varējusi interpretēt no jauna.

Skaidra atšķirība: Monro un Monro

Latviešu tekstos prezidentu Džeimsu Monro regulāri sajauc ar aktrisi Merilinu Monro, jo uzvārds latviski tiek atveidots vienādi. Angliski tie ir divi dažādi uzvārdi: prezidents ir Monroe, aktrise Monroe kā skatuves vārds. Konteksts parasti atrisina neskaidrību, bet meklēšanā ir vērts pievienot gadskaitli vai vārdu doktrīna.

Tāpat nejauciet Monro doktrīnu ar Trūmena doktrīnu (1947), kas attiecās uz komunisma izplatības ierobežošanu Eiropā, vai ar Marshall plānu, kas bija ekonomiskās palīdzības programma. Tests: ja runa ir par 19. gadsimtu un Latīņameriku, tā ir Monro doktrīna.

Kur meklēt avotus

Vēstījuma Kongresam oriģinālteksts un Monro dokumentu krājumi ir pieejami ASV Nacionālā arhīva un Kongresa bibliotēkas digitālajās kolekcijās. Latviski biogrāfisko kopsavilkumu var pārbaudīt Nacionālajā enciklopēdijā.

Godīga robeža: vērtējumi par to, vai doktrīna bija aizsardzība pret koloniālismu vai pati par sevi ekspansijas pamatojums, vēsturnieku vidū atšķiras un mainās līdz ar politisko kontekstu. Jebkurš viennozīmīgs apgalvojums šajā jautājumā ir interpretācija, nevis fakts.

Avoti