Kas bija Džimijs Kārters?

Kārtera prezidentūras laikā turpinājās ASV politika neatzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Šī nostāja bija spēkā kopš 1940. gada, un tās praktiskā izpausme bija Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātisko pārstāvniecību darbības turpināšana Vašingtonā visu okupācijas laiku. Tieši šī nepārtrauktība vēlāk, 1991. gadā, ļāva runāt par valsts atjaunošanu, nevis jaunas valsts dibināšanu.

Otrs saskares punkts ir cilvēktiesību uzsvars. Helsinku Nobeiguma akta izpildes uzraudzības sanāksmēs ASV Kārtera laikā sāka izvirzīt konkrētus cilvēktiesību pārkāpumu gadījumus, un tas deva starptautisku platformu arī Baltijas disidentiem un trimdas organizācijām. 1979. gadā tapušais Baltijas iedzīvotāju memorands ar prasību atzīt Molotova un Ribentropa pakta sekas par spēkā neesošām parādījās tieši šajā gaisotnē.

Trešais ir 1980. gada Maskavas olimpisko spēļu boikots, ko Kārters izsludināja pēc iebrukuma Afganistānā. Latvijas sportisti tolaik startēja PSRS komandas sastāvā mājās Maskavā, un boikots nozīmēja, ka viņu rezultāti tika gūti bez daļas pasaules spēcīgāko konkurentu.

Ekonomika. Naftas cenu šoks un inflācija, kas nereaģēja uz ierasto politiku, sabojāja reitingus vairāk nekā jebkura ārpolitiska epizode. Tieši Kārters 1979. gadā iecēla Polu Volkeru par Federālo rezervju sistēmas vadītāju, un Volkera stingrā likmju politika inflāciju galu galā salauza, taču augļus ieguva jau nākamais prezidents.

Otrs faktors bija attiecības ar paša partijas Kongresa vairākumu. Kārters nebija veidojis karjeru Vašingtonā un ar Kongresa vadību sarunas veda smagi, tāpēc vairākas viņa iniciatīvas, tostarp enerģētikas reforma, tika stipri apcirptas. Tas ir klasisks piemērs tam, ka ASV prezidents bez partijas iekšējā atbalsta Kongresā ir daudz vājāks, nekā šķiet no malas.

Izplatīts ir uzskats, ka Kārters bija pacifists, kurš samazināja ASV militāro spēku. Patiesībā viņa laikā tika uzsākta virkne bruņojuma programmu un pēc Afganistānas iebrukuma ieviests graudu embargo un militārā budžeta pieaugums, kā arī pasludināta doktrīna par Persijas līča aizsardzību.

Otrs maldīgais priekšstats ir, ka Nobela prēmija piešķirta par Kempdeividu. Prēmiju 2002. gadā viņš saņēma par vairāku gadu desmitu starpniecības, demokrātijas un attīstības darbu pēc prezidentūras; 1978. gada prēmiju par Tuvo Austrumu vienošanos saņēma Anvars Sadats un Menahems Begins.

Ar Bilu Klintonu, jo abi ir demokrāti no ASV dienvidiem un abi bija gubernatori pirms prezidentūras. Atšķirība ir gan laikā, gan saturā: Kārters bija prezidents vienu termiņu aukstā kara noslēguma posmā, Klintons divus termiņus pēc PSRS sabrukuma.

Vienkāršs tests: ja runa ir par Irānas ķīlnieku krīzi, naftas rindām un Maskavas olimpiādes boikotu, tas ir Kārters. Ja par budžeta pārpalikumu, NATO paplašināšanos uz Centrāleiropu un 1990. gadiem, tas ir Klintons.

Kārtera prezidentūras dokumenti glabājas viņa prezidenta bibliotēkā un muzejā, kas ietilpst ASV Nacionālā arhīva sistēmā; tur publicēti arī runu teksti un dienas grafiki. Nobela prēmijas pamatojums pieejams Nobela komitejas mājaslapā.

Par Baltijas valstu neatzīšanas politiku un trimdas darbību ASV precīzāku materiālu dod Latvijas Okupācijas muzejs un Latvijas Nacionālais arhīvs; angļu valodas enciklopēdijas šo sižetu parasti piemin tikai garāmejot.