Floridas štata dziesma un tās pārstrādāšana

Dziesmu 1851. gadā sarakstīja Stīvens Fosters, viens no populārākajiem 19. gadsimta ASV komponistiem. Kuriozs ir tas, ka Fosters Floridā nekad nav bijis un Suvanī upi izraudzījās, meklējot kartē skanīgu nosaukumu, kas iederētos melodijas ritmā. Nosaukumu viņš saīsināja līdz „Swanee“, un tieši šādā formā tas iegāja vēsturē. Dziesma kļuva par vienu no populārākajām savā laikā un tiek uzskatīta par amerikāņu sentimentālās mūzikas klasiku.

Problēma slēpjas tekstā. Fostera dziesmas tika rakstītas minstreļu izrādēm, kurās baltie izpildītāji ar nokrāsotām sejām atdarināja melnādainos, un oriģinālais teksts ir rakstīts stilizētā, pazemojošā dialektā, turklāt tas skatās uz plantāciju dzīvi ar nostalģiju. Kad 20. gadsimta otrajā pusē šāda valoda kļuva publiski nepieņemama, dziesmas izpildīšana oficiālos pasākumos radīja aizvien lielāku neērtību, un vairākkārt tika ierosināts to aizstāt.

Florida izvēlējās divpakāpju risinājumu. 2008. gadā štata likumdevējs apstiprināja pārstrādātu „Old Folks at Home“ tekstu, no kura izņemta aizvainojošā valoda, saglabājot melodiju un dziesmas statusu. Vienlaikus par štata himnu tika pieņemts jauns skaņdarbs „Florida (Where the Sawgrass Meets the Sky)“, kas radīts konkursā un ir domāts oficiālajām ceremonijām. Tādējādi Floridai vienlaikus ir gan vēsturiskā štata dziesma, gan mūsdienīga himna.

ASV štatu dziesmas kopumā ir raibs kopums: dažas ir 19. gadsimta populārās melodijas, citas jaunāki konkursu darbi vai pat mūzikla numuri, un daudziem štatiem to ir vairākas, sadalot statusu starp dziesmu, himnu, tautasdziesmu un balādi. Vienotu federālu kārtību šajā jomā nav, jo katru simbolu apstiprina štata likumdevējs ar savu lēmumu.

Latvijā stāvoklis ir pretējs: valsts himna ir viena, tās teksts un mūzika ir nemaināma, un izpildīšanas kārtību nosaka atsevišķs likums. „Dievs, svētī Latviju!“ sarakstīja Baumaņu Kārlis, un tā pirmoreiz publiski izskanēja 19. gadsimta septiņdesmitajos gados, tolaik ar cenzūras dēļ mainītu vārdu, jo vārds „Latvija“ impērijas apstākļos nebija vēlams. Par valsts himnu to apstiprināja neilgi pēc Latvijas valsts dibināšanas, un šo statusu atjaunoja neatkarības atgūšanas gados.

Fostera vārds Floridā joprojām ir redzams: pie Suvanī upes ir viņam veltīts štata parks ar muzeju un zvanu torni, un tur notiek tautas mūzikas pasākumi. Tas labi parāda, kā ASV rīkojas ar pretrunīgu mantojumu: nevis dzēš, bet papildina ar skaidrojumu, vienlaikus mainot to, kas skan oficiālos pasākumos. Vēsturnieki šo pieeju vērtē dažādi, jo daļa uzskata, ka labots teksts noslēpj dziesmas patieso izcelsmi, bet citi, ka simbolam jābūt lietojamam arī šodien.