Kā darbojas indiāņu cilšu pašpārvalde ASV?

Pamatā ir vēsturiski līgumi. 18. un 19. gadsimtā federālā valdība ar daudzām ciltīm slēdza līgumus, kuros ciltis atteicās no zemes apmaiņā pret rezervātiem un noteiktām garantijām. No tā izriet mūsdienu konstrukcija: cilts nav ne štats, ne pašvaldība, bet gan atsevišķa politiska vienība ar savu pašpārvaldi, ko ierobežo federālais likumdevējs. Federāli atzīto cilšu saraksts ir oficiāls, un tieši atzīšana dod piekļuvi programmām, finansējumam un tiesībām, tāpēc atzīšanas process ir garš un strīdīgs.

Praksē cilts pašpārvalde nozīmē savu konstitūciju vai pamatdokumentu, vēlētu padomi, savus noteikumus par dalību kopienā, savu policiju un savas tiesas. Rezervātā daļā jautājumu darbojas cilts, nevis štata tiesības, un tieši jurisdikcijas sadalījums starp cilti, štatu un federālo valdību ir sarežģītākā daļa, kas nodarbina ASV Augstāko tiesu joprojām. Smagos noziegumus rezervātos bieži izmeklē federālās iestādes, kamēr vieglākus pārkāpumus izskata cilts tiesa.

Ekonomiskā puse ir atsevišķa tēma. Kopš 20. gadsimta astoņdesmito gadu beigām federālais regulējums ļauj ciltīm rezervātos organizēt azartspēles, un daļai cilšu tas kļuva par galveno ienākumu avotu, ar ko finansē skolas, veselības aprūpi un mājokļus. Vienlaikus ienākumi ir ļoti nevienmērīgi: ciltīm tālu no lielām pilsētām no tā labuma maz, un daudzos rezervātos nabadzības līmenis joprojām ir viens no augstākajiem valstī.

Terminoloģija latviešu valodā atšķiras no angļu valodas. Latviešu tekstā vārds „indiāņi" ir neitrāls un vēsturiski iesakņojies apzīmējums, kamēr angļu valodā to lielā mērā aizstājuši apzīmējumi par pamatiedzīvotājiem. Rakstot latviski, korekti ir lietot vai nu vārdu „indiāņi", vai „Amerikas pamatiedzīvotāji", bet konkrētā kontekstā vislabāk minēt tautas nosaukumu, piemēram, dakotas, navahi vai čiroki. Vārda „ciltis" lietojums ir juridisks termins, nevis vērtējums par attīstības līmeni.

Latvijā salīdzināmas teritoriālas pašpārvaldes nav, jo vēsturiskā situācija ir pavisam cita. Tomēr Latvijā ir atzīta pirmiedzīvotāju kopiena: lībieši. Valsts valodas likums nosaka, ka valsts nodrošina lībiešu valodas kā autohtonās valodas saglabāšanu un attīstību, Kurzemes piekrastē pastāv Lībiešu krasta kultūrvēsturiskā teritorija, bet lībiešu valodu un kultūru pēta Latvijas Universitātes Lībiešu institūts. Tā ir kultūras un valodas aizsardzība, nevis atsevišķa jurisdikcija.

Pārējo mazākumtautību statuss Latvijā balstās uz personu, nevis teritoriju. Latvija ir ratificējusi Eiropas Padomes Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību, darbojas mazākumtautību kultūras biedrības un attiecīgās izglītības programmas, bet nevienai grupai nav savas tiesu sistēmas vai teritoriālas autonomijas. Tāpēc amerikāņu rakstus par cilšu suverenitāti uz Latviju pārnest nevar: tie apraksta konkrētu ASV konstitucionālo vēsturi.

Ja par šo tēmu rakstāt vai runājat publiski, ir vērts ievērot vienu praktisku principu: neskatieties uz ciltīm kā uz vēstures muzeja eksponātu. Tās ir šodienas politiskas kopienas ar savām vēlēšanām, budžetiem, universitātēm un strīdiem par ūdens un derīgo izrakteņu tiesībām. Tāpat kā Latvijā nebūtu korekti runāt par lībiešiem tikai pagātnes formā, arī šeit pareizā tagadne maina visa teksta toni.