Kognitīvo funkciju novērtēšana ir ļoti svarīga, lai izprastu un ārstētu dažādas fiziskas un psiholoģiskas slimības. Parasti rakstiskus vai mutiski ievadītus testus izmanto, lai noteiktu dažādus indivīda smadzeņu darbības aspektus. Šie eksāmeni var būt vispārīgi intelekta testi vai pasākumi, kas īpaši izstrādāti, lai pārbaudītu kognitīvās funkcijas, piemēram, Kognitīvās funkcionēšanas līmeņa skalu. Kognitīvo mērījumu laikā tiek ņemti vērā tādi faktori kā atmiņa, uzmanības spēja un apziņas līmenis.
Izmainīts kognitīvās funkcijas stāvoklis vai racionāla domāšana un smadzeņu darbība ir galvenais garīgās slimības vai fiziska smadzeņu trauma rādītājs daudzos reģionos. Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs Garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatā jeb DSM ir uzskaitīti vairāki psihiski traucējumi ar kognitīvo disfunkciju kā simptomu. Turklāt dažādi fiziski ievainojumi, piemēram, smadzeņu traumas vai smadzeņu slimības, piemēram, demence, var pasliktināt indivīda prātu. Iepazīšanās ar normālu smadzeņu un prāta darbību ir būtiska, lai atklātu iespējamās novirzes.
Novērtēšanas skalas, ko sauc par garīgā stāvokļa pārbaudēm, iespējams, ir visizplatītākais funkciju pārbaudes veids. Šīs pārbaudes parasti sastāv no vairākiem jautājumiem, ko medicīnas speciālists uzdod pacientam. Jautājumi var novērtēt izpratni, atmiņu, problēmu risināšanu vai citus garīgās un kognitīvās veselības aspektus. Pacientam var arī lūgt veikt noteiktus uzdevumus, kas novērtēs smalkās motorikas, analītiskās spējas vai citas līdzīgas īpašības.
Šos jautājumus var grupēt tādās kategorijās kā iepriekš minētie. Grupēšana var palīdzēt noteikt, vai problēmas attiecas tikai uz noteiktām kognitīvajām jomām vai arī disfunkcija ietekmē visu smadzeņu darbības un domāšanas spektru. Parasti katram jautājumam pacienti tiek vērtēti pēc skaitliskās skalas. Pēc tam visas atbildes tiek apvienotas, lai nodrošinātu indivīda izvietojumu dažādās kognitīvās funkcijas diapazonā no augstas līdz zemai. Kognitīvās funkcionēšanas skala ir viens no šādiem testa piemēriem.
Medicīnas speciālisti var izmantot arī vispārējās izlūkošanas testus, lai iegūtu plašu izpratni par iespējamo kognitīvo disfunkciju, jo šie testi mēra daudzus tos pašus mainīgos lielumus kā testi, kas īpaši izstrādāti izziņas samazināšanās gadījumā. Izmantojot šos testa veidus, būtu jāsalīdzina vecā testa rezultāti ar jaunākā testa rezultātiem. Novērtējot rezultātus, jāņem vērā iespējamās citas rezultātu ietekmes, piemēram, dabiska ar vecumu saistīta kognitīvā samazināšanās.
Ķīmiskie testi var sniegt papildu ieskatu kognitīvajā darbībā. Vitamīni, stresa hormoni un vairogdziedzera izdalījumi var ietekmēt garīgo izpratni. Tāpēc šādu vielu pārbaude var būt noderīga. Daudzas fiziskas slimības var ietekmēt šos ķīmiskos līmeņus.
Ja indivīdam ir iespējamu kognitīvo disfunkciju pazīmes, viņš parasti tiek nosūtīts pie neirologa, psihiatra vai cita speciālista. Brīdinājuma pazīmes ir šādas: atmiņas zudums, samazinātas analītiskās vai problēmu risināšanas spējas, radikālas personības izmaiņas, runas grūtības un samazināta izpratne vai modrība. Kad ir konstatēti traucējumi, nākamais solis ir traucējumu avota atklāšana. Tādējādi ārstēšanas protokoli var būt diapazonā no uztura bagātinātājiem līdz uzvedības terapijai.