Parkošanās skaitītājs tiek izmantots, lai sekotu līdzi laikam, kad transportlīdzeklis ir novietots stāvvietā noteiktā vietā. Pēc naudas ievietošanas šajā ierīcē braucējam ir noteikts laiks, lai novietotu savu automašīnu uz vietas, pirms ir nepieciešams ievietot vairāk naudas. Ja personai neizdodas ievietot vairāk naudas, kad laiks beidzas, viņš vai viņa var saņemt stāvvietas talonu no policista, ko parasti dēvē par skaitītāju.
Tradicionāli parkošanās skaitītājus aktivizēja, ievietojot monētas īpašā slotā. Lai gan ar monētām aktivizējamie parkošanās skaitītāji joprojām ir izplatīti, ir arī versijas, kas pieņem kredītkartes vai pat īpašas kartes, ko sauc par viedkartēm, kuras var iepriekš ielādēt ar kredītu un izmantot, lai samaksātu par laiku.
Slots, kurā parkošanās skaitītājā tiek ievietotas monētas, spēj identificēt ievietotās monētas veidu. Slots identificē monētas, izmantojot testu kombināciju, kas ir ieprogrammēta veikt. Tie ietver monētas svara pārbaudi, kā arī elektrisko strāvu vai lāzeru izmantošanu, lai pārbaudītu citas monētu radīšanai izmantoto metālu fizikālās īpašības. Lai vienkāršotu pārbaudes procesu, lielākā daļa parkošanās skaitītāju pieņem tikai viena veida monētas, visbiežāk ceturksni.
Kad monēta vai monētas ir pieņemtas, lietotājam ir jāpagriež rokturis vai jānospiež taustiņš, lai iestatītu nepieciešamo laiku. Parkošanās skaitītājā tiek parādīts displejs vai ciparnīca, kas norāda laiku, kas lietotājam ir, lai izmantotu stāvvietu. Laikam ritot, skaitītājs skaita atpakaļ, lai norādītu, cik daudz laika ir atlicis.
Daži modernāki dizaini satur arī īpašus sensorus. Šie sensori izmanto lāzera gaismas, lai noteiktu, kad stāvvieta ir atbrīvota. Kad parkošanās skaitītājs nosaka, ka vieta ir tukša, pulkstenī atlikušais laiks automātiski atgriežas uz nulli. Tas neļauj citiem cilvēkiem izmantot laiku, kas paliek uz skaitītāja pēc vietas atbrīvošanas. Īpašais sensors arī nodrošina, ka automašīnas tiek izņemtas no zonām, kurās ir ierobežots laiks, cik ilgi cilvēks var palikt stāvēšanai vienā vietā.