Televizors rada virkni sīku punktu uz ekrāna, kas, skatoties kopumā, parādās kā attēls. Vecāki televizori attēlu radīšanai izmanto katodstaru lampu un darbojas ar analogo signālu. Tehnoloģijai attīstoties un apraides signāliem pārejot no analogā uz digitālo, tika izveidoti plazmas un LCD (šķidro kristālu displejs) televizori. Šie televizori ir kompaktāki, un tiem ir skaidrāki attēli nekā to katodstaru analogiem, jo tie attēlu radīšanai izmanto plānu pikseļu režģi, nevis vakuuma cauruli.
Acis un smadzenes
Lielākā daļa televīzijas veidu darbojas pēc viena un tā paša pamatprincipa. Televizora ekrānā radītie mazie gaismas punktiņi, ko sauc par pikseļiem, mirgo atbilstoši noteiktam video signāla paraugam. Cilvēka acis šo modeli pārraida uz smadzenēm, kur tas tiek interpretēts kā atpazīstams attēls. Televizors atsvaidzina šos modeļus simtiem reižu sekundē — ātrāk, nekā cilvēka acs spēj saskatīt —, kas rada kustības ilūziju.
Katodstaru caurule
Katodstaru lampa (CRT), televizora vecākā versija, sastāv no vakuuma lampas ar šauru galu un platu galu. Šaurajā galā ir jonu lielgabals, kas izšauj virkni uzlādētu elektrības daļiņu. Elektromagnētu sērija virza daļiņas uz konkrētiem punktiem caurules platajā galā — ekrānā, uz kuru skatās skatītāji. Fosfori, vielas, kas iedegas, kad tām nonāk lādēta elektriskā daļiņa, pārklāj ekrāna iekšējo virsmu. Jonu pistole būtībā izsmidzina attēlu uz ekrāna, līdzīgi kā krāsas pistole izsmidzina krāsu uz virsmas.
Dažādi fosfora veidi rada dažādas krāsas, bet krāsu televīzijai ir nepieciešama tikai sarkana, zila un zaļa. Izmantojot šīs krāsas dažādās kombinācijās un intensitātē, var izveidot visas cilvēka acs redzamās krāsas. Enerģijai virzoties no jonu pistoles uz luminoforiem, tā tiek filtrēta, lai sasniegtu precīzu ekrāna punktu, kas nepieciešams konkrētas nokrāsas iegūšanai. Kombinācijā visi šie krāsainie pikseļi veido krāsainu attēlu.
Katodstaru lampas ir diezgan smagas, jo tajās ir liels stikla daudzums, un tās ir salīdzinoši neefektīvas, it īpaši, ja tās izmanto liela ekrāna televizoros. Šī iemesla dēļ tika izstrādātas jaunas tehnoloģijas, lai izveidotu vieglākus komplektus ar skaidrākiem attēliem. Turklāt augstas izšķirtspējas (HD) digitālo apraides signālu attīstība padarīja lielākus ekrānus populārākus, jo attēli bija augstākas kvalitātes. Atbildot uz to, tika izveidoti plazmas un LCD televizori.
Plazmas ekrāns
Plazmas ekrāna televizors sastāv no vairākām sīkām šūnām, kas piepildītas ar neona un ksenona gāzēm. Katra šūna ir saistīta ar elektrodu, kas, izšaujot, ierosina šūnā esošās gāzes. Gāzes izdala lādiņa daļiņas, līdzīgi kā jonu lielgabals, kas mijiedarbojas ar fosforu, kas pārklāj stiklu katrā šūnā. Lusfors iedegas, radot televizora ekrānā redzamo attēlu. Lielais šūnu skaits plazmas ekrānā nodrošina lielu pikseļu skaitu, padarot attēlu skaidrāku un gaišāku.
Salīdzinot ar citām tehnoloģijām, plazmas televizori rada dažus no dziļākajiem melnajiem toņiem, kas nozīmē, ka kontrasta attiecība ir ļoti augsta. Tiem ir arī ļoti augsts atsvaidzes intensitāte, tāpēc attēli ar lielu kustību neizplūst kā citos televizoros. Tomēr, ja attēls paliek statisks, tas var iedegties ekrānā, radot paliekošu krāsas maiņu; tas ir biežāk sastopams vecākiem plazmas televizoriem, un tas var notikt arī ar CRT ekrāniem. Plazmas ekrānus var iestatīt ļoti spilgtus, kas prasa daudz elektrības. Tie mēdz būt arī biezāki nekā LCD televizori, lai gan daudz plānāki nekā CRT.
LCD ekrāns
LCD televizori attēlu radīšanai izmanto arī šūnas. Tomēr šūnās ir nevis aizraujošas gāzes, kā to dara plazmas televizori, bet gan sarkanu, zilu un zaļu filtru komplekts, ko klāj šķidro kristālu slānis, kas atrodas starp diviem stikla gabaliem. Atkarībā no displeja veida katra šūna ir saistīta vai nu ar elektrodiem, vai ar plānslāņa tranzistoriem (TFT), kas iedarbina attēla izveidošanai nepieciešamās šūnas. Fona apgaismojums — visbiežāk aukstā katoda dienasgaismas spuldze — izgaismo ekrānu, lai attēls būtu redzams.
Lai gan LCD ir ļoti viegli un plāni, tie ir pakļauti “mirušiem” pikseļiem, kur viena vai vairākas ekrāna šūnas nemainās. LCD ekrāna skatīšanās no leņķa var arī pazemināt attēla kvalitāti. Tiem ir lēnāks reakcijas laiks nekā plazmas vai CRT televizoriem, tāpēc attēli var “izplūst” vai kustībā izplūst.
Jaunākās LCD televizora versijās kā gaismas avots tiek izmantotas gaismas diodes (LED), nevis aukstā katoda dienasgaismas spuldzes. LED televizoriem ir nepieciešams mazāk elektrības nekā parastiem LCD ekrāniem un tie aizņem vēl mazāk vietas. Turklāt LED parasti izstaro spilgtāku baltu gaismu, padarot šos ekrānus īpaši spilgtus.