Romantisms bija kustība, kas radās 18. gadsimta otrajā pusē, kas bija pretstatā tradicionālajam klasicismam. Lai gan to var atrast daudzos mākslas medijos, romantisma izpausme dzejā ir diezgan izplatīta. Lai dzejā atpazītu romantismu, vispirms ir jāsaprot tā pamatjēdzieni un tēmas. Dažas no šīm tēmām ietver mīlestību pret dabu, intensīvu cilvēka emociju izpausmi, kaislības dominēšanu pār loģiku un izsmalcinātu iztēli.
Dabas brīnuma un skaistuma dziļa atzinība, iespējams, ir viena no visbiežāk sastopamajām romantisma tēmām dzejā. Bieži vien romantiski dzejnieki saista arī dažus garīgus elementus ar bijības sajūtu, ko var sniegt dabas ainavas. Tas būtībā padara dabu par tiltu starp zemes un dievišķo. Romantiskie dzejnieki bieži skaidroja savu mīlestību pret dabu un tās sniegto skaistumu.
Vēl viens veids, kā atpazīt romantismu dzejā, ir meklēt dzejoļus, kas parāda intensīvas emocijas. Romantiskajai literatūrai ir tendence vairāk paļauties uz sirdi, nevis uz smadzenēm. Valoda un noskaņojums ir ļoti intuitīvs, nevis sterils vai mehānisks. Tāpēc tik daudzu dzejoļu pamatā ir mīlestība un vēlme pēc iespējamām mīlestības interesēm. Bieži dzejnieki romantiski aprakstīs skaistas sievietes īpašības un dziļās emocijas, ko viņa uzbur.
Kaislības paaugstināšana pār loģiku ir saistīta ar šo koncentrēšanos uz emocijām un ir vēl viena romantisma tēma. Atšķirībā no dažiem citiem poētiskajiem stiliem romantisma pamatā galvenokārt ir cilvēka vēlmes un ticība neparastu notikumu iespējamībai. Tas izvirza romantisko dzeju ārpus fiziskās pasaules, kur nav reālu ierobežojumu. Tāpēc šis stils lielu uzmanību pievērš indivīda instinktiem, nevis aukstām, empīriskām zināšanām. Rezultātā pastāv spēcīga pārliecība par cilvēka būtisku labestību un viņa spēju pacelties pāri saviem apstākļiem.
Turklāt tiek likts pamatīgs uzsvars uz savu iztēli. Romantismā gandrīz viss ir iespējams, un dzīve neaprobežojas tikai ar parastajām rutīnām. Šī attieksme rada noslēpuma sajūtu un paver iespēju pārvarēt materiālo sfēru. Tas arī paver vārtus uz garīgo pasauli, kur indivīds vairs nav pakļauts fizikas likumiem. Tāpēc dzeja ar gandrīz bērnišķīgu iztēli un ticību neiespējamajam parasti ir skaidra romantisma pazīme.