Kā kļūt par kodolenerģētikas vai radiācijas drošības speciālistu?

Sāksim ar to, kur Latvijā vispār ir jonizējošais starojums. Tas ir ārstniecības iestādēs, kur darbojas rentgena iekārtas, datortomogrāfi, staru terapijas un kodolmedicīnas aparatūra; rūpniecībā, kur starojumu izmanto metinājumu un materiālu bezkontakta pārbaudē; zinātnē; kā arī radioaktīvo atkritumu apsaimniekošanā un bijušā Salaspils kodolreaktora teritorijas uzraudzībā. Katrā no šīm jomām darbība ar starojuma avotiem ir licencējama un uzraudzīta.

Izglītības ceļš parasti sākas ar bakalaura studijām fizikā, ķīmijā, medicīnas inženierijā vai vides zinātnē un turpinās maģistra līmenī ar specializāciju kodolfizikā, medicīnas fizikā vai vides radioaktivitātē. Latvijas augstskolas piedāvā atbilstošas programmas, un daļa speciālistu papildu kvalifikāciju iegūst ārvalstīs vai Starptautiskās Atomenerģijas aģentūras rīkotajās apmācībās. Medicīnas fiziķa amatam papildus ir vajadzīga klīniskā prakse ārstniecības iestādē.

Darbam ar starojuma avotiem nepietiek ar diplomu. Latvijā radiācijas drošības un kodoldrošības uzraudzību veic Valsts vides dienests, kas izsniedz licences un reģistrē starojuma avotus, bet nodarbinātajiem ir jābūt apmācītiem radiācijas drošības jautājumos un pakļautiem individuālajai dozu kontrolei. Iestādē jābūt norīkotam par radiācijas drošību atbildīgajam speciālistam, un viņa pienākumi, kā arī apmācības prasības ir noteiktas normatīvajos aktos.

Praktiskais ceļš uz pirmo darbu izskatās apmēram šādi. Studiju laikā meklējiet laboratorijas praksi, kurā tiešām strādā ar mērierīcēm, jo dozimetrija ir amata kodols. Pēc tam pieteicieties amatam, kurā strādā ar starojuma avotiem, piemēram, medicīnas fizikas grupā, defektoskopijas uzņēmumā vai vides mērījumu laboratorijā, un izejiet darba devēja organizēto radiācijas drošības apmācību. Turiet kārtībā savu dozu uzskaites vēsturi: tā seko līdzi cilvēkam, mainot darbavietu. Un rēķinieties, ka daļā amatu ir jāatbilst veselības prasībām un jāiziet regulāras pārbaudes.

Atalgojuma un izaugsmes ziņā šī ir šaura, bet stabila niša. Speciālistu skaits Latvijā ir neliels, tāpēc darba devēji ir pazīstami savā starpā, un reputācija veidojas ātri. Izaugsme parasti notiek divos virzienos: dziļāk tehniskajā pusē, kļūstot par medicīnas fiziķi vai kvalificētu ekspertu, vai plašāk uzraudzības un vadības pusē, strādājot iestādē, kas izsniedz licences un veic pārbaudes. Abiem virzieniem kopīga ir prasība pēc regulāras tālākizglītības.

Šo karjeru bieži jauc ar diviem citiem ceļiem. Pirmais ir kodolvirsnieks amerikāņu vai franču jūras kara flotē, kas apkalpo kuģa kodolreaktoru; tas ir konkrētas valsts bruņoto spēku dienests ar savām pilsonības un pielaides prasībām, un Latvijā tāda amata nav. Otrais ir civilās aizsardzības speciālists, kurš plāno rīcību radiācijas avārijas gadījumā; kaimiņvalstīs esošo objektu dēļ Latvijai šī joma ir praktiski nozīmīga, taču tā ir cita specialitāte ar uzsvaru uz krīzes vadību.