Esejas bieži tiek piešķirtas vidusskolā vai koledžā nodarbībām, sākot no angļu valodas līdz vēsturei un visam pa vidu. Zināšanas, kā uzrakstīt labu eseju, ir būtiska prasme jebkuram studentam, un tas sākas ar izpratni par esejas izklāsta strukturēšanu. Lai gan precīza esejas izklāsta struktūra būs zināmā mērā atkarīga no rakstītās esejas veida un tēmas, pamata formāts parasti attiecas uz visiem izklāstiem. Veidojot esejas izklāstu, rakstītājam jāsāk ar ievadu, kam seko trīs vai vairāk atbalsta rindkopas, un jābeidz ar noslēgumu.
Atkarībā no esejas priekšmeta un mērķa tiek izmantoti dažādi eseju formātu veidi. Salīdzināšanas un kontrastēšanas formātu var izmantot, piemēram, ja autors vēlas sniegt lasītājam objektīvu informāciju par diviem vai vairākiem kategorijas vienumiem. No otras puses, pārliecinoša eseja ir paredzēta, lai mudinātu lasītāju pieņemt rakstnieka viedokli par tēmu.
Esejas pamatformāts ir rakstīts, virsrakstos izmantojot romiešu ciparus. Piemēram, katrai rindkopai parasti ir savs atbilstošs romiešu cipars, kam seko punkts; tātad ievada rindkopa būtu norādīta kā “I”. uz kontūras. Punkti zem sākotnējā romiešu cipara tiek ievilkti un rakstīti, izmantojot lielos burtus alfabētiskā secībā, kam seko punkts — A. pēc tam B., tad C. un tā tālāk. Apakšpunkti zem katra punkta tiks ievilkti un rakstīti, izmantojot ciparus, piemēram, 1. tad 2. tad 3. Vēl vairāk apakšpunktu var pievienot ar atkāpi un zem cipariem, bet izmantojot mazo burtu formu un periods — a. tad b. tad c. un tā tālāk.
Neatkarīgi no veida esejas izklāstam jāsākas ar disertācijas izklāstu, kas kalpos kā galvenā esejas ievadrindas sastāvdaļa. Diplomdarba paziņojumā rakstnieks konkrēti norāda, ko viņš vai viņa pierādīs vai apspriedīs visas esejas laikā. Konstrukcijā jāiekļauj viena teikuma tēze, kuru rakstnieks izvērsīs, rakstot faktisko eseju.
Pēc disertācijas izklāsta izklāstā ir jābūt trīs līdz piecām pamatojošām rindkopām; tomēr tas ir atkarīgs no piešķirtajām lappuses prasībām un rakstāmās esejas veida. Katrai rindkopai ir nepieciešams savs tēmas teikums, kas lasītājam pateiks, par ko rindkopa tiks runāts. Katrā atsevišķā rindkopā jāiekļauj viena ideja vai jēdziens, kas kalpo, lai pierādītu vai nostiprinātu tēzes apgalvojumu un apstiprinošus pierādījumus. Otrajai un turpmākajām rindkopām sākuma teikumam jābūt pārejas teikumam, kas viegli izriet no iepriekšējās rindkopas.
Zem katra sākuma teikuma esejas izklāstā var būt ietverti “aizzīmes” vai atslēgas vārdi, ko rakstnieks plāno izmantot rindkopā. Pievienojot izklāstā atslēgas vārdus vai frāzes, esejas rakstīšana būs vienkāršāka un rakstītājam būs mazāka iespēja izlaist kādu svarīgu punktu. Apakšpunktus vai piemērus katram punktam var arī pievienot kontūrai atkarībā no tā, cik padziļinātu rakstnieks to vēlas.
Esejas izklāsta beigās rakstītājam ir nepieciešams secinājums. Noslēgumā jāiekļauj teikums, kas vēlreiz apstiprina oriģinālo disertācijas teikumu un saista eseju lasītājam. Gan tēzes izklāstam, gan noslēguma teikumam jākoncentrējas uz esejas tēmu un jāspēj lasītājam pateikt, ko rakstnieks esejā mēģināja pateikt.