Galvenā atšķirība starp baroka un rokoko mākslu ir tāda, ka baroks apraksta grandiozu, pārspīlēto, dinamisko vēlīnās Eiropas mākslu laikā no 1650. līdz 1700. gadam, savukārt rokoko ir vēlā baroka reakcija, kas iemieso vieglu rotaļīgumu un lielāku intimitāti. Baroka periodā māksla atspoguļoja katolicisma un honorāra spēku, iemiesojot pārpilnību un ornamentu. Rokoko periods radās pēc Luija XIV nāves 1715. gadā, iestājoties maigāka un mierīgāka laikmeta rītausmai. Vispirms tas atspoguļojās dekoratīvajā mākslā, jo interjera dizains kļuva vieglāks un dekoratīvāks, un pēc tam glezniecībā, jo mākslinieki izmantoja asimetriju un rotaļīgu kaprīzi kā neformālu interpretāciju.
Lai gan baroks un rokoko bija centrēti Eiropā, baroks sākās Romā, un to lielā mērā ietekmēja Romas katoļu baznīca, kas atbalstīja reliģiskās tēmas glezniecībā un mākslā, reaģējot uz protestantisma attīstību. Rokoko sākās Francijā, un to pieņēma Francijas monarhija, pirms izplatījās lielākajā daļā pārējās Eiropas. Gan baroks, gan rokoko bija Renesanses laikmetam raksturīgo stilistisko pārmaiņu turpinājums. Katram bija raksturīgas sarežģītas detaļas un kustības, bet baroks bija smagāks, vīrišķīgāks un nopietnāks. Rokoko bija vieglāks un sievišķīgāks.
Baroks un rokoko katrs atspoguļo tā laika dominējošās filozofijas, kurās katrs stils uzplauka. Baroka periods izauga no pieaugošās intereses par naturālismu, attīstoties astronomijai un zinātnei. Šī perioda māksla kļuva arvien aktīvāka un dinamiskāka, attēlojot kustību telpā un laikā, saglabājot dažus klasicisma elementus un izteikti reliģiskas tēmas.
Termins “baroks” varētu būt cēlies no portugāļu vārda barroco, kas nozīmē raupja pērle ar neregulāru formu. Tas bija domāts kā nievājošs termins, lai aprakstītu to, ko kritiķi uzskatīja par pārāk dekoratīvu, klasiskā stila teatrālu perversiju. Uzsvars tika likts uz nemateriālo simbolu juteklisko vizuālo attēlojumu, piemēram, Rubensa un Bernīni gadījumā, jo daži uzskatīja, ka tas ir spilgts un ekstrēms.
Atšķirībā no baroka, rokoko mākslinieki nosvērās no reliģiskām tēmām par labu izliektām formām un atkārtojošām, naturālistiskām, organiskām formām dekorācijā. Rokoko sākās kā interjera dizaina kustība un pārcēlās uz laikmeta arhitektūru, mūziku un gleznām. Kad Francijas karaliskās ģimenes locekļi pameta Versaļu, lai pavadītu vairāk laika Parīzē, māksla atspoguļoja šo mierīgāko dzīvesveidu un aptvēra pilsētas neformālāku apkārtni. Tēma bieži vien tvēra mazliet nerātnības, piemēram, Fragonarda filmā “Šūpoles” — asimetrisks atveidojums jaunai dāmai, kura nosita kurpes pie diskrētuma dieva statujas, šūpojoties augstu virs savas daiļavas, kas izstiepusies uz zemes. Gan baroka, gan rokoko māksla ļoti dažādos veidos atspoguļoja jaunu interesi izprast fizisko pasauli, kas noveda pie modernās pasaules dzimšanas.