Valdība saviem pilsoņiem var uzlikt dažādus nodokļus, tostarp ienākumus un akcīzes nodokļus. Ienākuma nodoklis parasti ir balstīts uz personas nopelnīto algu, un to var iekasēt, izmantojot progresīvas, vienotas likmes vai regresīvas sistēmas. Ar akcīzes nodokli var uzlikt valstī saražotās preces, lai gan dažas valdības to uzliek arī importam. Tā kā ienākuma nodoklis tiek klasificēts kā tiešais nodoklis, akcīzes nodoklis tiek uzskatīts par netiešo nodokli. Tiešos nodokļus maksā tiešā veidā tie, kas tos ir parādā, savukārt netiešie nodokļi bieži tiek pievienoti preču cenai, lai atmaksātu pārdevējiem viņu saistības.
Ienākuma nodoklis bieži tiek aplikts no algas, ko nopelnījusi fiziska vai juridiska persona, piemēram, korporācija. Daudzos gadījumos ar nodokli apliekamos ienākumus var koriģēt fiskālā vai kalendārā gada beigās, lai ņemtu vērā izdevumus un apgādājamos. Pastāv dažādas sistēmas, ar kurām valdība var iekasēt iedzīvotāju ienākuma nodokļus. Progresīvās sistēmas, piemēram, palielina nodokļu likmi, palielinoties personas ienākumiem. Šī sistēma bieži vien pārliek nodokļu maksājumu slogu no cilvēkiem ar zemākām maksātspējas spējām uz cilvēkiem ar lielākām algām.
Atšķirībā no progresīvā ienākuma nodokļa, vienotā nodokļa sistēma nosaka nemainīgu likmi visiem maksātājiem. Šāds nodoklis bieži vien nosaka mazāk pamatnostādņu un mazākas administratīvās izmaksas, lai gan daži cilvēki uzskata, ka šī sistēma ir negodīga pret tiem, kam ir zemākas algas. Regresīvais ienākuma nodoklis rada apgrieztu saistību starp iekasēto nodokli un personas ienākumiem. Pieaugot cilvēka ienākumiem, viņa nodokļu likme samazinās. Šī sistēma darbojas pretstatā progresīvajam nodoklim, jo slogu galvenokārt nes tie, kas pelna mazāk ar nodokli apliekamo dolāru.
Akcīzes nodokļi ir tie, kas tiek maksāti, pērkot preces vai pakalpojumus, un bieži tiek atspoguļoti kopējās iepirkuma cenās. Preču, par kurām var piemērot akcīzes nodokli, piemēri ir benzīns, alkohols un tabaka. Valdība bieži iekasē akcīzes nodokļus precēm, kas ražotas tikai šajā valstī, lai gan šāda veida nodokļi Austrālijā tiek piemēroti arī importētajām precēm.
Pārdošanas nodokļus var iekasēt papildus akcīzes nodokļiem, pērkot konkrētus produktus vai pakalpojumus. Šie divi nodokļi atšķiras ar to, ka akcīzes nodokļi bieži tiek piemēroti noteiktam produktu klāstam, un tos var iekasēt kā izmērāmu nominālvērtību. No otras puses, pārdošanas nodoklis, visticamāk, ir proporcionāls vērtībai un tiek iekasēts procentos no cenas.
Papildus produktiem, par kuriem tie tiek aplikti, ienākuma un akcīzes nodokļi atšķiras viens no otra ar to uzlikšanas veidu. Akcīzes nodokļi tiek uzskatīti par netiešajiem jeb patēriņa nodokļiem. Pārdošanas un pievienotās vērtības nodokļi ir papildu netiešo nodokļu piemēri, kurus, iespējams, valdībai maksā ražotājs vai pārdevējs. Savukārt šī persona vai vienība bieži mēģina atgūt nodokli, palielinot preces vai pakalpojuma pārdošanas cenu. Nereti ekonomisti netiešos nodokļus uzskata par regresīviem pasākumiem, jo tie nav balstīti uz maksātspēju.
Atšķirībā no netiešā nodokļa tiešo nodokli iekasē no maksātāja bez starpnieka. Tas var būt ienākumu, kapitāla pieauguma vai īpašuma nodokļa veidā, par ko maksātājs ir tieši atbildīgs. Viena no visievērojamākajām tiešā nodokļa iezīmēm ir tā, ka atbildību par maksāšanu nevar pārcelt, kā to dara ražotāji ar tirdzniecības nodokli. Personas individuālajā nodokļu deklarācijā var būt nepieciešami konkrēti dati, lai nodrošinātu visu tiešo nodokļu samaksu, kā paredzēts.
Dažas valdības uzliek tiešu nodokli pēc maksātspējas principa, piemēram, ar ienākuma nodokļiem. Īpašuma nodokļi, lai gan tie, visticamāk, ir balstīti uz vērtību, var darboties pēc progresīva grafika, jo tie palielinās līdz ar īpašuma lielumu un ērtībām. Lai gan vairums valdību tiešos nodokļus bieži definē līdzīgi, katra valsts var noteikt savas sankcijas tam, kurš maksā. Piemēram, Indijā tiešie nodokļi tiek iekasēti, pamatojoties uz dzīvesvietas statusu, nevis pilsonību. Eiropas Savienībā dalībvalstis pašlaik iekasē tiešos nodokļus nacionālā līmenī.